Aspazijas kolekcija – bakhanālijas

image4

Viens no Aspazijas dzejas un arī atklātņu kolekcijas virzieniem ir bakhanālijas. Tās simbolizē dabu, iracionālu impulsu realitāti. Atsevišķos dzejoļos Aspazija apdzied hedonisku dzīru valdzinājumu, jo viss taču ir gaistošs un iznīkstošs. Dzīves niecībā brīdis prieka ir vienīgais patiesais dārgums. Gatavojot dzejoļu krājumu “Dvēseles krēslā”, cenzors “izstrīpo” vairākus dzejoļus, kas iepriekš publicēti presē, tostarp arī dzejoli “Bakhanālija”. Vēlāk gan daļu no tiem izdodas glābt. Dionīsiskie motīvi pārstāvēti arī krājumā “Izplesti spārni”, kur “Pāna dzīres” ir metafora ziedēšanas un plaukšanas spēkam, kad dabā mutuļo auglība. Savas liriskās biogrāfijas otro daļu Aspazija nodēvē zīmīgi – “Raganu nakts”. Tajā iracionālais, dionīsiskais spēks, ko simbolizē ragana, ir arī dzīvības spēks, jaunība, kas savulaik gan stiprināja, gan plosīja krājuma autori, bet rakstīšanas brīdī raisa vien neaprakstāmas, nostaļģiskas ilgas.

Titulattēls: Aspazijas Rainim sūtīta atklātne 1913. gadā, RTMM 79184(1), V. Ismailoviča glezna “Laimīgais, – ej prom, mans neglītais”

image3

Aspazijas Rainim sūtīta pastkarte, RTMM 26633, Leona Rīsenera gleznas “Bakhante” reprodukcija.

Aspazija

Rīt un šodien

Rīt es raudāšu – to es zinu,

Bet šonakt es purpura dzīras svinu,

Bet šonakt es dejoju raganu deju!

 

Rīt atkal zemu pie zemes es plakšu

Un smagi nēsāšu asaru sagšu,

Bet šonakt es sarkanos plīvuros eju!

 

Dzied visi nervi man fantāzijas,

Pa dzīslām šalcošas urdziņas vijas,

Bet rītu kā upe es dumbrā sikšu, –

 

Šai naktij – kā bite rozes traukā –

Es visu saldumu izsūkšu laukā,

Bet rītu zaļglumā purvā es stigšu. –

 

Šī nakts lai atdod man visas balvas,

Mans rīts būs puķu kāts bez galvas,

Šonakt es ap mēnesi vaiņagu vīšu!

 

Šonakt vien es dzīvoju – to es zinu,

Šonakt ar velniem es kāzas svinu,

Bet rītu – es rīta vairs negaidīšu!

image2

Aspazijas Rainim sūtīta pastkarte no Cīrihes uz Kastaņolu 1912. gadā, RTMM 29247a, Anrī Gervē gleznas “Satīrs rotaļājas ar bakhanti” reprodukciju.

 

Bakhanālija

Vij rozes ap galvu,

Lai valda prieks!

Viss iznīkst, viss zūd,

Viss dzīvē ir nieks.

 

Lai mūzika skan

Un dimd un rūc,

Un kokles lai saldi

Kā dūjas dūc.

 

Skrien lapas vējā

Veldamies,

Mēs dejas viesuļos

Griežamies.

 

Ņem kausu! Ņem sarkano

Sulu sūc!

Kā asins šaltis

No caurdurtas krūts. –

 

Un baudu virpulis

Putojošs, balts

Kā strūklu aka

Lai gaisā šalc!

 

Tik baudi šodien,

Lai arī rīt

Kā pelnu guba

Viss kopā krīt.

 

Viss iznīkst, viss zūd.

Viss dzīvē ir nieks –

Lai deg, lai kvēlo

Tik dzirkstošais prieks!

 

Vij rozes ap galvu

Un aizmirsti,

Vai esi, vai būsi,

Vai dzīvoji.

 

Tik smejies un smejies

Un aiznesties ļauj,

Kur straume tevi

Uz atvaru rauj.

 

(Dvēseles krēsla)

image1 (1)

Aspazijas Rainim sūtīta pastkarte no Cīrihes uz Kastaņolu, 1912. gadā. RTMM 29304, Anselma Feierbaha gleznas “Silēns as Bakha bērniem” reprodukcija.

 

Pāna dzīres

Kūp rozes, sarkanas kā ugunsgrēks,

Un liesmu lāpas mēļu mēlēs šķeļas,

Un blakām lilijas bālā ekstāzē,

Tām saknes, šķiet, nemaz nav šaizemē,

Iz kausa dvēsele kā smarža ceļas.

 

Bālst smaržā bālais ievu bālējums,

Reibst magoņziedu sarkansamelnējums,

Un lapas cita pakaļ citai rīst,

Kā asinslāses neturami līst,

Kad dziļai brūcei vaļā atrauts sējums.

 

Pa zelta zāli kūso kreimenes,

Kā Pāna kausam putas pārplūst pāri,

Un vīna vītnes griežas ķekaros,

Un, cita citu slēdzot skāvienos,

Tās, saldi reibstot, veldrē krīt pa āri.

 

Un smagi noreibušais apiņzieds,

No balsta nokritis, guļ augšpēdu,

Viņš priecīgs prātā viļājas pa dobi,

Kaut tuvumā draud melnie vilka zobi.

Lai draud! – nav viņa bail, ne arī bēdu.

 

Tik biklais efejs rauga pieslieties,

Kur redz vien kādu apdrupušu mūri;

Zem platām lēpju lapām ūdens plūst,

Lai steidzas cits, kam tālums jāiegūst,

Viņš negrib tecēt vairs uz lielo jūru.

 

Deg dienas it kā ogles sabērtas

Uz Pāna ziedokļa un gail no varsmes;

Nav mākoņiem vairs asarotais zilums

Kā ziedonī – svilst tikai sarkans svilums,

Viss debess pilns no drudža un no karsmes.

 

Pat pērkons rūko, laiski izlaidies,

Un slaistās mīkstās mākoņlāču ādās,

Pusacīm pazibsnī, bet nenolīst,

Lai zeme saplaisā, lai zaļums vīst –

Gan atnāks nakts un rītu nāve strādās.

 

(Izplesti spārni)

image0 (1)

Aspazijas Rainim sūtīta pastkarte no Cīrihes uz Kastaņolu 1912. gadā, RTMM 29267a, Horācija Dajona skulptūras “Pie satīriem” attēls.

 

 

 


Komentē

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>

loading