Krājuma dārgumi: Rainis un Tālo Austrumu kultūra

rsz_krf_5709

Dzejnieks Rainis jeb Jānis Pliekšāns (1865–1929) bija aizrautīgs citu tautu kultūru pētnieks un labprāt ceļoja, ja radās iespēja. Raiņa un Aspazijas bibliotēkā iespējams atrast plašu grāmatu klāstu par Austrumu kultūras tematiku. Līdzās pētījumiem par kristīgo kultūru un Antīko autoru darbiem, Raini interesēja arī Konfūcija, Laodzi, Budas filosofija, Indijas vēdiskā literatūra un citi nozīmīgi sacerējumi. Rainis neuzskatīja sevi piederīgu kādai reliģiskai organizācijai, bet veidoja pats savu garīgo uzskatu sistēmu. Laikabiedri Raini apbrīnoja un uzskatīja par garīgo ideālu. “Šorīt biju Raini sagaidīt. Iekļuvu stacijā, kur redzēju viņu nokāpjot. […] Es vēros šajā cildenajā sejā un domāju, kāpēc es nevarēju piedzimt ar tādu vulkānisku drosmi un apkārtnes un sevis pārvaru[1].” Tā 1920. gada aprīlī dienasgrāmatā raksta jaunais dzejnieks Rihards Rudzītis pēc tam, kad Rainis un Aspazija atgriezušies no trimdas Šveicē. Rainis pats sevi gribēja redzēt arī kā praktisku, darbīgu cilvēku un nekautrēdamies iesaistījās politikā, taču savā garā viņš bija meklētājs, ideālists, kā tas nomanāms arī viņa lugās – izskaņā uzvar labais gara spēks, cildenais ideālisms, pat gadījumos, kad šo spēku vai ideju pārstāvošais varonis fiziski iet bojā. Tāpēc nav grūti iztēloties, ka šādus gara ideālus Rainis saskatīja arī seno Ķīnas domātāju filosofijā un labprāt smēlās no tās iedvesmu.

Saistībā ar Ķīnas kultūru Raiņa bibliotēkā atrodami vairāki Riharda Vilhelma Ķīnas klasiskās literatūras tulkojumi – Konfūcija teicieni – Lun-Ju (Kungfutse Gespräche (Lun Yü), 1921), Idzin jeb Pārmaiņu grāmata (I Ging: das Buch der Wandlungen, 1924), Laodzes “Daodedzin” (Laotse, Tao te King, Das Buch des Alten vom Sinn und Leben, 1921) un “Liadzi” (Liä Dsi. Das wahre Buch vom quellenden Urgrund. Die Lehren der Philosophen Liä Yu Kou und Yang Dschu. Jena, 1911).

Šķiet, ka Raini interesējuši arī politiskie notikumi Ķīnā, sevišķi tie, kas saistīti ar Ķīnas kolonizāciju un konfliktu ar Rietumu kultūru. Kādēļ gan vēl viņa un Aspazijas grāmatu plauktos varēja atrasties tādi apcerējumi kā Ku Hong-Minga “Ķīnas aizstāvība pret Eiropas idejām” (Ku, Hong-Ming. Chinas Verteidigung gegen Europäische Ideen: Kritische Aufsätze, 1921), Rūdolfa Eukena un Karsuna Čanga (Zhang Junmai) darbs “Dzīves sarežģījumi Ķīnā un Eiropā” (Eucken R., Chang C. Das Lebensproblem in China und in Europa, Leipcigā, 1922), kā arī Franca Kūna tulkotais darbs par Ķīnas valsts iekārtu (Francz Kuhn “Chinesische Staatsweisheit”, 1923).

Raiņa grāmatu plauktos atrodami arī citi ķīniešu literatūras paraugi, piemēram, diplomāta Čena Jitonga “Ķīnas stāsti” (Tcheng-Ki-Tong. Contes chinois (traduits et adaptes du Liaozhai zhiyi), Paris, 1884), vācu dzejnieka Klabunda atdzejotās ķīniešu poēmas (Chinesische Gedichte / Nachdichtungen von Klabund, Wien) un Li Taipeja dzeja (Li-tai-pei. Gedichte / Nachdichtungen von Klabund. Leipzig).

Raini ieinteresējis Ķīnas kultūrai raksturīgie centieni saskatīt pasauli kustībā, ieraudzīt norises vienojošo kontekstu, jūtams, ka saistoši šķitis izkopt intuitīvo skatījumu uz pasauli kā vienotu, bet mainīgu un zūdošu veselumu[2].

  1. gada janvārī Rainim radusies iecere uzrakstīt lugu “Kung-Tse”. 2. janvāra ieraksts dienasgrāmatā norāda, ka šāda doma varētu būt radusies, lasot filosofisko traktātu krājumu “Liadzi”.

“Ceļos ½ 8, par maz gulējis. Lasu Lia-dzi un tulkoju 20 pantu rindas “Z. zirga”[3]

“Liadzi” (jeb citur “Traktāts “Le-czi” vai “Lia Dsi””) ir senās Ķīnas literatūras piemineklis, filosofisku domu krājums, kura centrā ir ķīniešu domātājs Liadzi. Pastāv pretrunīgi uzskati par to, vai Liadzi ir bijusi vēsturiska vai leģendāra personība. Kā apcerējuma autors minēts Lie Jukou. Apceru krājums pauž daoisma pamatpatiesības Senajā Ķīnā, iespējams, laikā ap 5.–4. gs. p.m.ē[4]. Rainis līdzās Liadzi noliek arī Kungtse jeb Konfūciju – konfūcisma tēvu un Laodzi (Laotse), daoisma pamatlicēju. Šie tēli pārstāv dažādus laikposmus, bet Raiņa izpratnē – pretvaras. “Rainis radāmajās domās visas trīs leģendārās vai pusleģendārās ķīniešu personības – Kungtse, Laotse un Liadzi – minējis līdzās, taču īsti par radāmā darba veidu nebija izšķīries. […] Raiņa apziņā līdz mūža galam iecere par radāmo darbu pilnīgi skaidri neizkristalizējās[5].” Sākotnēji Rainis piezīmējis, ka nepieciešams rakstīt divas lugas “Kung-tse” un “Liadze”, taču, ja sākumā Rainis vairāk pievērsies Liadze tēlam, ar laiku svarīgāks un interesantāks kļuvis “Kungtse”. Lai arī neviena no šīm lugām netika uzrakstīta, dienasgrāmatu ieraksti apliecina, ka dzejnieks apsvēris to nepieciešamību līdz pat savai nāvei 1929. gadā.

Dao kā “radošais tukšums”, pakļaušanās dzīves plūdumam, taču vienlaikus spēja tajā ieklausīties, sajust, ļaut pasaulei izpausties sevī Rainim varēja sasaistīties ar to, ko Rietumu kultūra 19. gs. beigās traktēja kā “ģēnija spēku.” Dzīvības spēks “dzin” ļauj visam izaugt no sevis[6]. Savukārt neiejaukšanās princips un sekošana “ceļam” – saskaņa un harmonija ar dabisko likumu – šķita mazāk uztverama eiropeiskajam antropocentrismam. Konfūcija tikumības mācība Rainim šķita būtiska jebkuras valsts pamatu nostiprināšanas darbā. Rainis izjuta Konfūciju kā tuvāku eiropeiskajai domai, jo Konfūcija mācība aicināja aktīvi iesaistīties dzīves uzlabošanas darbos, izkopjot sevī cildenos tikumus un li – rituālu[7].

Kung-tse jeb Konfūcijs Raiņa lugas iecerē aprakstīts kā “Liela ētiska personība. Kants. […] Domātājs pār laiku un telpu, bet pats ierobežojas – dzejnieks un krājējs. Ģēnijs izturētājs, ne radītājs. Dzīves mākslinieks. […] Valdīt var tik tiklība, valstij jādibinās uz vienkāršiem pamatiem[8].” Lugas dramatisms balstās pretrunās starp Konfūcija un Laodzes uzskatiem, faktiski paredzēts, ka Laotse būtu Kung-Tse antagonists. “Kung-tse – pilsonības sociālisms. Komunisms – Laotse. […] Reizē problēms tas, ka Kung-tse ir tikai talants. Laotse ģēnijs: kārtotājs un radītājs. Arī te Kung-tse sāpes, bet arī attaisnojums. Viņš uzvar Laotse. Bet pūlis Kung-tsi. Visstiprākais ir viszemākais. Pūlis sataisa ceļu tālāk.[9].”

Piezīmes lugai Rainis aktīvi turpinājis veikt laikā no 1922. gada līdz 1923. gada jūnijam. Pēdējā piezīme veikta īsi pirms nāves, 1929. gada 4. jūlijā:

“Abi esam mūžīgi pretstatīgi principi: vienkāršība un daudzkārtība, vientiesība un zināšana. Abi, Kung-tse un Lao-dzi ir sociologi, tā var strīdēties. […] Āzija un Eiropa. Āzijas miers, lielums, zemes tuvums, dabas pārvarība. Iekšēji tomēr Kung-tse tuvāks Eiropai, jo arī aktīvs[10].” Šķiet, ka Rainis šo personību pretstatījumā vēlējies iekodēt arī Āzijas un Eiropas pretrunas, taču ne tikai – arī Latvijas teritorijā šajā laikā aktualizējas komunisma idejas, iekārta, kas taču plaukst turpat blakus – Krievijā – un raisa pretrunīgas emocijas latviešos. Varētu būt, ka Kung-tse tēlā Rainis it kā redzējis arī to pašaizliedzību savas tautas labā, vēlēšanos uzlabot tās stāvokli, ko arī viņš pats izjuta un atzina par pareizu. Iespējams, šie bija daži no iemesliem, kādēļ Rainis uzskatīja, ka būtu svarīgi šo lugu uzrakstīt, pat svarīgāk kā rakstīt “Sokratu”.

Rainis galvenokārt no vācu valodas atdzejojis Li Taipei dzeju, bet starp nedaudzajiem citu Ķīnas autoru darbu atdzejojumiem (nezināma dzejnieka) atrodamas šādas rindas:

“Kad valstij neziedo tu savus spēkus, –

Pret tavu tēviju tas noziegums;

Un, kad tu valstij ziedo savus spēkus, –

Pret tavu labu tas ir noziegums[11].”

 

Iemesls, kādēļ rakstīšana nevedās, Rainim šķita meklējams tajā, ka drāmas struktūra mazināja lirismu, ko viņš izjuta Ķīnas klasiskajā literatūrā. 1923. gada 16. jūnijā viņš dienasgrāmatā raksta:

“Lasu un piezīmēju par Kungtsi. Nau dramatisma, bet labas krāsas. Temats nākotnei. Tam jāseko Liadzi vai Laotse. […] Nevaru iejūsmināties par Kungtsi. Personiski līdzīgs temats, tas var interesēt. – Kad izstrādā stipri dramatiski, tad zūd filosofija un lirika. Sokrats būtu tāds temats kā “Jāzeps”[12].”

Rainis lugas “Kung-tse” ieceri sasaista ar “Sokrata” ieceri vairākkārt.

“Sokrats. Vai vajadzīgs manā lielā personiskajā sistēmā? Kungtse sagatavo. Vai Sokrats arī? Vai Sokrats dod tik lielas atziņas kā Liadzi? Laotse? […] Pasauls lūzums ir iekš Sokrata. Te sākas jaunais laiks.”

Šis ieraksts tikai vēl vairāk apliecina, cik liela nozīme bija ķīniešu domātājiem Raiņa uzskatu sistēmā. Viņš to atziņas nepārņēma tīrā veidā, bet gan savā ziņā pielāgoja savam pasaules modelim.

Pa laikam un diezgan bieži Rainis dienasgrāmatā piezīmē “lasu ķīniešus”, arī “jātulko Laotse”. 1925. gadā Rainis atkal atgriežas pie domas par lugu “Kung-tse”, piezīmējot, ka “jāraksta”, taču darbs uz priekšu neiet.

Atsauces uz ķīniešu kultūrtelpu jūtamas arī citviet, piemēram, dzejas krājumā “Mēnessmeitiņa”, kura ievadā Rainis izmanto Ķīnas tautas pasaku par Džuang Džou (arī leģendārs ķīniešu filosofs), kurš bijis tauriņš, taču nosodīts un pārvērsts par cilvēku:

“Reiz Džuang Džou sapņoja, ka viņš esot tauriņš, lidojošs tauriņš, kurš juties sveiks un laimīgs un nenieka nezinājis par Džuang Džou. Piepeši viņš uzmodās: tad viņš bija atkal patiesi Džuang Džou. Nu, es nezinu, vai Džuang Džou sapņojis, ka viņš esot tauriņš, jeb vai tauriņš sapņojis, ka viņš esot Džuang Džou, kaut gan, bez šaubām, starp Džuang Džou un tauriņu ir starpība[13].”

Džuang Džou Rainis min arī piezīmēs lugas “Kung-tse” iecerei “pats tauriņš. Džang-Džou[14].”

Krājumā “Mēnessmeitiņa” rodamas arī citas atsauces, piemēram, dzejolis “Kung-tse”:

“Tu taču vēl neesi aizgājis,

Kaut tiku tikām,

Atliku likām

Esi draudējis

Un solījis, solījis, solījis –

Bet, skat!

Tu tā kā Kung-tse vēl tepat

Dzimtenē![15]

 

Krājuma ievadā Rainis arī pieraksta piezīmes dienasgrāmatas veidā, kur atsaucas uz ķīniešu dzejnieku Li Tai Pe. “Iekš kā pastāv īsti Li Tai-pē poēzijas spēks? Jāizpēta. – Rakstu tepat visu, kas gadās[16].”

Rainis jau ģimnāzijas laikā interesējās par tulkošanu un bija pat apņēmies pārtulkot veselu virkni pasaules klasiķu darbu latviešu valodā, lai bagātinātu latviešu kultūru, šo ieceri viņš daļēji arī realizēja. Turpmāk viņa interese par citām tautām un kultūrām vaiņagojās ar tulkojumiem un atdzejojumiem gan galvenokārt no vācu un krievu valodām. Rainis atdzejojis arī ķīniešu dzeju no vācu valodas, galvenokārt tieši Li Taipei dzeju. Piezīmēs viņš raksta: “Li Tai-pē dzimis 702., miris 763. g. pēc Kristus, ķīniešu mākslinieciskākais un arī iemīļotākais dzejnieks. Eiropā viņš vēl pirms 50 gadiem tika diezgan zemu skaitīts kā “bez satura formālists” un tikai nesen viņu iecienīja arī pie mums[17].” Rainis atdzejojis astoņus Li Taipeja dzejoļus: Pastāvīgie, Kraukļu ķērciens, Kara lāsts, Lielais laupītājs, Ziemas karš, Pie robežas, Laivā, Rudens. Dzejoļi vēsta par mainīgo un nemainīgo, par mīlestību un skumjām, ko raisa mīļotā nāve, tajos lasāms arī nolādējums karam un kara darbiem, kas izposta nevis ceļ, kā arī ilgas pēc dzimtenes, pēc miera, pēc aizejošā laika. Rainis atdzejojis arī trīs nezināmu dzejnieku dzejoļus, arī tajos runa par ilgām pēc dzimtenes, par esošo laiku un par valsti. Visi šie dzejoļi ievietoti tulkotās Austrumu dzejas krājumā “Nemierīga sirds”, kas pirmoreiz tika publicēts 1921. gadā. Iespējams, ka atdzejojumi tapuši trimdas laikā Šveicē, kad Rainim tuva bija zaudētās dzimtenes tēma un prātā turējās idejas par nupat izveidotās Latvijas valsts tapšanu un izaugsmi. Ārpus krājumiem publicēts vēl kāds Ķīniešu dzejolis, kas ņemts no traktātu krājuma “Liadzi”, Rainis par tā autoru uzskatīja dzejnieku Lie Jukou, un motīvus no “Liadzi” izmantoja, rakstot arī savu bērnu dzeju.

“Tālais gars

 

Netverams, bez robežām

Tver mērķi pats iz sevis

Tas tālais gars.

 

Nebeidzams un bez daļām

Slēdz loku pats iekš sevis

Tas tālais gars.

 

Redzamais līdzi kā neredzamais

Nespēj pret to;

Svēta un gudra nespēj tur bilst,

Gari un dēmons nespēj tur bēgt.

 

Tas, kas balstās uz sevi pats,

Tas tālais gars –

Klusina, darina,

Līdzina, lēnina.

Vada un gaida

Pats[18].”

 

Tulkojums tika publicēts 1926. gadā laikrakstā Jaunākās ziņas[19]. Īsi pirms savas nāves (1929. gada 4. jūlijā) Rainis atdzejojis ķīniešu tautas dziesmu, kas pirmo reizi publicēta Raiņa kopoto rakstu 8. sējumā 1980. gadā.

“Zemnieks un ķeizars

 

Saule lec, –

Es eju darbā;

Saule riet, –

Es eju dusā;

Aku izraku, –

Tad dzeru;

Druvu aparu, –

Tad ēdu;

Ķeizars – ?

Ko tas manim deva?[20]

 

Noslēgumā jāatzīst, ka Raiņa interese par ķīniešu filosofiju un literatūru stipri pieaug sākot no 1920. gada. 1922. gadā rodas lugas iecere, kas gan tā arī neiegūst konkrētu lugas formu. Šajā laikā Rainis un Aspazija ir atgriezušies no trimdas Šveicē, sumināti kā dzīvie klasiķi, palikuši it kā ārpus tā laika latviešu literātu vides. Rainis daudz domā par jaunizveidoto Latvijas valsti, iesaistās politiskajos procesos, cīnās par Latvijas tautas gara un kultūras stiprināšanu. Jāsecina, ka Ķīnas gadsimtiem senās idejas par to, kas veido stabilas valsts pamatus, Raini visvairāk piesaistīja tieši ķīniešu literatūrai, taču ne tikai. Tas bija, pirmkārt, arī šīs literatūras liriskums, smalkā, izjustā poēzija un filozofiskums. Savā ziņā Rainis vēlējās pārņemt tieši šo liriku un integrēt to savā dzejas valodā, kā tas manāms krājumā “Mēnesmeitiņa”. Dzejnieku  interesēja arī Eiropas koloniālisma krahs, kultūru sadursme, jo tikai tas, kurš atrodas ārpus konkrētās kultūras, spēj to ieraudzīt kā citādu, eksotisku skaistumu, taču tajā pat laikā – nomokās ar apziņu, ka nekad to līdz galam nespēs saprast, jo nav tajā dzimis.

 

Raferāta autore Raiņa un Aspazijas muzeja speciāliste mag. art. Elvīra Bloma (elvira.bloma@memorialiemuzeji.lv)

[1] Rudzīte, Gunta. (1989). Rainis un Rihards Rudzītis. no krāj. Raiņa gadagrāmata 1989, Rīga: “Liesma”, 135. lpp.

[2] Kūle, Maija, Kūlis, Rihards. (1998).  Filosofija. Rīga: Zvaigzne ABC, 109. lpp.

[3] J. Rainis. (1986). Kopoti raksti 30 sējumos. 25. sējums. Rīga,   94. lpp.

[4] J. Rainis. (1982). Kopoti raksti 30 sējumos. 15. sējums. Rīga,. 403. lpp.

[5] Turpat, Viktora Hausmaņa komentāri, 404. lpp.

[6] Kūle, Maija, Kūlis, Rihards. (1998). Filosofija. Rīga: Zvaigzne ABC, 115. lpp.

[7] Turpat, 122. lpp.

[8] J. Rainis. (1982). Kopoti raksti 30 sējumos. 15. sējums. Rīga,  232. lpp.

[9] Turpat, 233. lpp.

[10] Turpat, 237. lpp.

[11] J. Rainis.(1980). Kopoti raksti 30 sējumos. 8. sējums. Rīga,  218. lpp.

[12] J. Rainis. (1986). Kopoti raksti 30 sējumos. 25. sējums. Rīga,  131. lpp.

[13] J. Rainis. (1978). Kopoti raksti 30 sējumos. 3. sējums. Rīga,  389. lpp.

[14] J. Rainis. (1982). Kopoti raksti 30 sējumos. 15. sējums. Rīga,  234. lpp.

[15] Turpat, 402. lpp.

[16] Turpat, 391. lpp.

[17] J. Rainis. (1980). Kopoti raksti 30 sējumos. 8. sējums. Rīga,  219. lpp.

[18] J. Rainis. (1980). Kopoti raksti 30 sējumos. 8. sējums. Rīga, 414. lpp.

[19] Turpat, Birutas Gudriķes komentārs, 574. lpp.

[20] J. Rainis. (1980). Kopoti raksti 30 sējumos. 8. sējums. Rīga,  486. lpp.


loading