No 2020. gada 2. jūnija līdz 11. jūlijam Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jāņa Pliekšāna ielā 5/7, Jūrmalā skatāma laikmetīgās mākslas izstāde “Sieviete bez īpašībām”. Izstādē piedalās mākslinieces Elīna Brasliņa, Krista Dintere, Liene Mackus, Krista Dzudzilo un Sandra Krastiņa. Izstādes kuratore Jana Kukaine.
Roze noteikti ir viens no jaunromantisma populārākajiem tēliem, arī Aspazija dzejā to izmanto it bieži, roze bieži redzama arī Aspazijas pastkaršu kolekcijas mākslas darbu reprodukcijās. Rietumu kultūrā balta roze simbolizē nevainību, šķīstību, bet sarkana ir centra, sirds, jutekliskas mīlestības simbols. Savam pēdējam dzejoļu krājumam Aspazija dod nosaukumu “Kaisītas rozes” un velta to Kārlim Ulmanim. To ieveda moto: “Šim rozīti, tam rozīti, Vadonim pilnu klēpi”. Kad Aspazija veselības problēmu dēļ nespēja ierasties prezidenta pilī uz tēju, kā atvainošanos viņa esot nesusi Ulmanim rožu klēpi. Taču prezidents kavējies, un viņa, tā arī nesagaidījusi vadoni, rozes iespiedusi rokās kara ministram. Roze ir divdabīgs zieds, lai arī tas vilina ar daiļu izskatu un patīkamu smaržu, zem zieda pamatnes slēpjas asi ērkšķi. Tomēr par spīti šīm briesmām (vai varbūt tieši to dēļ), Aspazija rozes ļoti mīlēja, piemēram, tās auga viņas dārzā.
Pēc vairāk nekā divu mēnešu pārtraukuma Raiņa un Aspazijas muzejs atkal ver durvis apmeklētājiem, aicinot ciemoties rakstnieku memoriālajās telpās un dārzos.
Ceturtdien, 21. maijā, durvis vērs:
Aspazijas dzejā parādās mītiskais Ikara tēls, dzejniece salīdzina savas jūtas ar Ikara ilgām lidot augstāk, aizmirstot par briesmām. Spārni simbolizē sapņus, dzīves enerģiju, vēlmi izlauzties no gūsta, nomācošajiem ikdienas spaidiem un pārvarēt pašu dabu. Ikara tēls ir apspēlēts neskaitāmos mākslas darbos, no tiem trīs reprodukcijas atrodas Aspazijas atklātņu kolekcijā.
Aspazijas pastkaršu kolekcijā daudz simbolisma mākslas darbu reprodukciju, šeit arī noslēpumainā vācu simbolista Fida (Fidus, Hugo Hopenera pseidonīms) darbs “Birzs pasakas”, kas ataino Aspazijas iecienītu tēmu – mīlētājus. Kolekcijā atrodamas vairāk nekā 30 dažādu autoru darbu reprodukcijas, kurās redzami iemīlējušies jaunieši. Nereti tie patveras dabā, mežā vai naktī pie jūras (piemēram, Albēra Matiņona gleznā “Noktirne”) un to mīlestības plaukst pavasarī vai vasarā, bet dažkārt arī netipiskā gadalaikā – rudenī, kas gan saistīts ar šķiršanās sāpēm, kā tas redzams, piemēram, šajā pagaidām nenoskaidrota autora darbā “Atvadas”. Bieži šie attēli balstās antīkās mitoloģijas vai klasiskās literatūras sižetos. Franču simbolists Gastons Busjērs (Gaston Bussiere, 1862 – 1928) atveidojis Tristanu un Izoldi. Īpaši izplatīti Romeo un Džuljetas, kā arī Amora un Psīhes motīvi. Daudz mākslinieka J. Edelamana gleznu reprodukciju, par šo mākslinieku maz informācijas. Suģestējošs ir vācu tēlnieces Elzas Fustas (Elsa Fürst, 1873 – 1943) darbs “Izklaidība” (Weltvergessen). Arī Aspazija piedzīvoja vairākas spēcīgas aizraušanās, bet mīlestība pret Raini, lai arī līdzīga mātes mīlestībai pret bērnu, kļuva liktenīga.
Raiņa un Aspazijas muzejs sveic neatkarības atjaunošanas svētkos! Lepojamies ar Latviju, par ko cīnījās arī Rainis un Aspazija!
“Brīvs, kam dūša brīvam būt!” (Rainis)
Atzīmējam Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas dienas simtgadi. 1920. gada 1. maijā uz pirmo sēdi sanāk Latvijas Satversmes sapulce, kas pēc diviem gadiem – 1922. gada 15. februārī – pieņem Latvijas Republikas Satversmi.
Rainis un Aspazija ir vieni no 152 sapulces deputātiem. Par Satversmes sapulces prezidentu kļūst Jānis Čakste.
Aicinām ielūkoties Aspazijas pastkaršu kolekcijā – tā sniedz priekšstatu par Aspaziju interesējušiem mākslas darbiem. Kolekcijā, līdzās jau pieminētajām kartiņām par Romeo un Džuljetas, kā arī Amora un Psīhes mīlas stāstu tematiku, daudz reprodukciju, kurās attēloti mīlnieki. Šoreiz pievērsīsimies nelaimīgas mīlestības tēmai. Romantiskajā pasaules ainā iemīlēšanās un tai sekojošais atraidījums bieži ierosina dramatiskus notikumus, varonis ģībst, zaudē ēstgribu, dzīvesprieku un nereti pat atņem sev dzīvību. Luī Ridels (Louis Ridel, 1866-1937) bija franču gleznotājs, kurš mācījās kopā ar Anrī Matisu un citiem ievērojamiem māksliniekiem pie pazīstamā franču simbolista Gistava Moro. Ridels galvenokārt gleznoja sapņainas augstākās sabiedrības dāmas vai sava dzimtā reģiona ainavas. Līdzīga tematika sastopama arī Kurta von Rozinska gleznās. Attēlos pastkartes no Aspazijas kolekcijas (RTMM 26662 un RTMM 79522).
Aicinām ielūkoties Aspazijas pastkaršu kolekcijā – tā sniedz priekšstatu par Aspaziju interesējušiem mākslas darbiem. Kolekcijā ir vairāki ievērojamu cilvēku portreti, no kuriem spilgtākais ir Frīdriha Harniša Napoleona portrets. Arī Rainis interesējies par karavadoņa dzīvi, lai gan, šķiet, neapsvēra to kā potenciālu ierosmi lugai. Piemēram, 1926. gada 17. oktobrī Rainis dienasgrāmatā ierakstījis: “Uz nakti lasu par Napoleonu; dod spēku”. Frīdrihs Harinšs (Friedrich Harnisch, 1898-1930) gleznojis arī Hitlera portretu. Šajā laikā tiek glorificēti spēcīgi līderi, kas kļūst par piemērotu augsni totalitārajiem režīmiem Eiropā. 1912. gada 2. martā Rainis pieraksta: “Vajga garīgi organizēt savu tautu. Kirus. Muhameds. Pēteris Lielais. Napoleons.” Tautai nepieciešams sakārtojošais spēks, bet Raiņa izpratnē katram latvietim ir jākļūst par Napoleonu, Muhamedu, utt., tātad par spēcīgu līderi, pārmaiņu, uzlabojumu ieviesēju. “Mums būs dabā arī organizatori. Vajga uz to aizrādīt, tad to meklēs. Tad sevī meklēs un atradīs. Ja nē, tad pašam jāuzņemas arī šī iniciatīva: nogrim. pilis vai tautas organizācija. Tas jādara.” Aspazijas attieksme pret Napoleonu nebija viennozīmīga, 1897. gada 10. novembrī viņa dienasgrāmatā raksta: “Vai nākotnes valstī (ja arī būtu tik daudz telpas, lai pietiktu katra individualitātes attīstīšanai) nebūtu tomēr cīņu? Vai prasības neizaugs kvadrātā attiecībā pret piedāvāto? Vai nebūs vairs Napoleonu, Cēzaru, kuriem visa pasaule ir par mazu? Vai naids, skaudība, sacenšanās nav tikpat spēcīgi faktori kā mīlestība?”
Aicinām ielūkoties Aspazijas pastkaršu kolekcijā – tā sniedz priekšstatu par Aspaziju interesējušiem mākslas darbiem. Kolekcijā ir arī atklātnes ar ziediem, vairākkārt atkārtojas magoņu motīvs. Divu pastkaršu attēlu autore (RTMM 26624 (titulbilde) un RTMM 29261) radījusi vācu pastkaršu gleznotāja Katarīna Kleina (Catharina Klein, 1861-1929), viņa specializējās ziedu glezniecībā un reiz viņas uzdevums bijis uzgleznot ziedu alfabētu. Aspazijai dzejā magones tēls bija nozīmīgs, tas simbolizēja neatkarību, nepakļāvību, bet viņas attieksme neviennozīmīga – reiz viņa apvainojās, kad Zenta Mauriņa viņai uzdāvināja magoņu pušķi, jo dāvinātāja viņu uzskatot par nenopietnu sievieti. Kolekcijā arī divas atklātnes, kurās attēlots magoņu lauks.
Latviešu
English 