Rainis “Dienas Lapas” redakcijas laikā, 1893. g. Foto: J. Golvers, Rīgā. RTMM 735. Rainis – dzejnieks, dramaturgs

Rainis “Dienas Lapas” redakcijas laikā, 1893. g. Foto: J. Golvers, Rīgā. RTMM 735.

Jānis Rainis, īstajā vārdā Jānis Pliekšāns, dzimis 1865. gada 11. septembrī Dunavas pagasta Varslavānos. Tēvs Krišjānis – vairāku māju nomnieks, māte – Dārta. Bērnību pavadījis tēva nomātajās pusmuižās Tadenavā, Randenē, Berķenelē (Berkenhēgenā), Vasiļovā un Jasmuižā.
Bērnības vērojumi un atmiņas ietvertas autobiogrāfiskajā epā Saules gadi” (1925). Astoņu–deviņu gadu vecumā Rainis mācījies pansijā pie Vilkumiesta jeb Ēģiptes mācītāja Oskara Svensona, no 1875. gada augusta līdz 1879. gada decembrim – Grīvas vācu skolā. Dzīvodams pansijā pie mežkunga Freiberga, viņš sarakstījis savu pirmo dzejoli „Spalviņu sīko”. 1880. gada janvārī Rainis iestājas Rīgas pilsētas (vācu) ģimnāzijas klasiskajā nodaļā. Šajā laikā regulāri rakstījis vēstules tuviniekiem (publicētas Kopotu rakstu 19. sēj., 1984).

RTMM_60190(3)-Rainis

Jānis Pliekšāns (Rainis) bērnībā 1880. g. Foto: Roberts Borhards (R. Borchardt) Rīgā. Fotoattēls palielināts no oriģināla. RTMM 60190(3).

No 1880. gada augusta kopā ar Leonu Daraškeviču dzīvoja pansijā pie laikraksta „Baltijas Vēstnesis” izdevēja Bernharda Dīriķa. Skolas laikā Rainis apguva latīņu un sengrieķu valodu un daudz lasīja pasaules literatūras klasiku. Sācis vākt arī latviešu folkloru un sacerējis vairākus dzejoļus, kā arī sastādījis nepublicētu krājumu „Rīta dziesmas” pirmo ciklu. Ģimnāzijas laikā sācis arī tulkot Aleksandra Puškina darbus „Skopais bruņinieks” un „Boriss Godunovs”, līdztekus atzīmējis savas ieceres un sarakstījis prozas fragmentu lugai „Imanta”.

1884. gada augustā Rainis iestājas Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē, interesējas arī par filoloģiju un vēsturi; klausījies arī Dmitrija Mendeļejeva un Vladimira Behtereva lekcijas. 1886. gadā viņš sāka sūtīt korespondences laikrakstam „Dienas Lapa”, pirmā publikācija šajā laikrakstā – „Vēstule iz Petrapils” (20. XI). Raiņa interesi par folkloru rosināja doc. E. Voltera pētījumi un lekcijas, par tām dzejnieks rakstīja korespondences laikrakstam „Dienas Lapa”. Sadarbībā ar Pēteri Stučku radās tulkotu satīrisku dzejoļu krājums „Mazie dunduri” (1888), kurā ievietoti arī daži Raiņa panti un no tēvoča Apsāna dzirdēti anekdotiski stāsti. 1888. gada maijā Rainis saņēma apliecību par universitātes beigšanu.

RTMM_17545-Rainis

Jānis Pliekšāns studiju gados Pēterpilī 1884.-1888. g. Fotoattēls izkopēts no grupas foto. Autors nezināms. RTMM 17545.

Trešo vispārējo dziesmu svētku ierosmē radās satīrisks krājums „Apdziedāšanas dziesmas III vispārīgiem latvju dziesmu svētkiem” (publicēts ar pseidonīmu Jāns Jasēnu Plikšis, 1889). Rainis atdarināja latviešu apdziedāšanas dziesmu izteiksmi un formu, zobgalīgi vērtēja Trešo vispārējo dziesmu svētku norisi un organizāciju. 1889. gada februārī Rainis sāka strādāt Viļņas apgabaltiesā par tiesneša amata kandidātu un sekretāru, turpinot rakstīt korespondences laikrakstam „Dienas Lapa” un interesējoties par folkloru – publicēja rakstu „Dinaburgas apriņķa Višķu pagasta kāzu ieražas” (Pēterburgā 1890, krievu valodā). 1889. gadā no janvāra līdz septembrim Rainis bija advokāta Andreja Stērstes palīgs Jelgavā un rakstīja par juridiskiem, politiskiem un sociāliem jautājumiem Latviešu konversācijas vārdnīcas pirmai un otrai burtnīcai.

No 1891. gada septembra Rainis strādāja laikrakstā „Dienas Lapa”, kļūstot 17. decembrī par laikraksta redaktoru. Rainis sacerēja avīzei ap 400 ievadrakstu, kuri publicēti bez paraksta un identificēti tikai daļēji. 1893. gadā viņš uzturējās Cīrihē, klātesot II Internacionāles Trešajā kongresā, kur iepazinās ar sociālisma teorētisko literatūru. Šīs idejas izvirzījās laikraksta „Dienas Lapa” darbības centrā, kļūstot par Jaunās strāvas centienu paudēju. Jauno strāvu Rainis uzlūkoja par plašu garīgu kustību, kas aptvēra socioloģiju, dabaszinātnes, literatūru un mākslu, sabiedrisko dzīvi, sieviešu kustību, filozofiju un jauna pasaules uzskata meklēšanu. 1895. gada 1./13. novembrī laikrakstā „Dienas Lapa” iespiests pirmais Raiņa dzejolis „Aukstā dvēsele, lepnā dvēsele” ar parakstu Jānis Reinis, „Dienas Lapas” pielikumā 11./23. novembrī – dzejolis „Dziļākās domas” ar parakstu Jānis Rainis.

1894. gadā Rainis iepazinās ar nākamo sievu Aspaziju. 1895. gada decembrī Rainis aizgāja no laikraksta „Dienas Lapa” vadības un pārcēlās uz Jelgavu, šajā laikā strādājot notāra kantorī. 1896.–1897. gada miju pavadīja Berlīnē, viņa gūtie iespaidi izpaudās laikrakstā „Mājas Viesis” publicētajos rakstos. 1897. gada martā Rainis sāka strādāt par advokātu Panevēžā. 31. maijā Raini apcietināja un ieslodzīja Panevēžas cietumā, 26. jūnijā pārsūtīja uz Liepājas, pēc tam Rīgas cietumu, apsūdzot par piederību pretvalstiskai slepenai organizācijai, kā bija nodēvēta Jaunā strāva. Cietumā Rainis tulkoja J. V. Gētes „Faustu” (tulkojums sākts 1896, publicēts žurnālā „Mājas Viesa Mēnešraksts” 1897–1898, grāmatā 1898). Veicot šo darbu Rainis bagātināja latviešu valodas leksikas krājumu, darināja jaunas vārdu formas. 1897. gada decembrī Rainis salaulājās ar Aspaziju, 22. decembrī kopā ar viņu devās uz pagaidu nometinājuma vietu Pleskavā. 1899. gada aprīlī tiesa piesprieda Rainim izsūtījumu uz Vjatkas guberņas Slobodskas pilsētu, kur ieradās tā paša gada 17. jūnijā (par dzīvi Pleskavā un izsūtījumā – vēstulēs Aspazijai, Kopoti raksti, 19.–20. sēj., 1984.). Rainis šajā periodā ļoti daudz tulkoja, galvenokārt pasaules klasiķu lugas, toskait: G. E. Lesinga „Nātans Gudrais”, H. Ibsena „Svētki Solhaugā”, Dž. Bairona „Kains”, H. Heines „Viljams Ratklifs”, A. Puškina „Boriss Godunovs”, G. Hauptmaņa „Nogrimušais zvans” un „Hannele”, J. V. Gētes „Prometejs” un „Ifigenija”, V. Šekspīra „Karalis Līrs”, F. Šillera „Marija Stjuarte”, „Vilhelms Tells”, „Laupītāji” (kopā ar Aspaziju). Rainis publicēja atbildes uz tieslietu jautājumiem laikrakstā „Mājas Viesis” (apmēram 365 raksti), rakstīja apceres par dažādām tēmām, dzejoļus (iespiesti žurnālā „Mājas Viesa Mēnešraksts”, „Burtnieks”, almanahā „Jaunā raža” u.c.) un sāka darbu pie drāmas „Īls”. 1901. gadā sarakstīja komēdiju „Pusideālists” (Jaunajā Latviešu teātrī 1903, grāmatā 1904). Komēdijas pamatā konflikts, ko rada nekritiska turēšanās pie pagātnes principiem un tradīcijām, tautiskuma pārvēršanās ārišķībā un tukšās frāzēs. Stila ziņā „Pusideālists” radikāli atšķiras no vēlākajiem Raiņa dramatiskajiem darbiem. Slobodskā sacerēti krājuma „Tālas noskaņas zilā vakarā” (1903) ievietoti dzejoļi. Krājums ir organiski saliedēts veselums, dzejoļu cikli veido stingru iekšēju dramaturģiju, Rainis tēlo metaforās un alegorijās, izmantojot dabas sēku simboliku. Krājumā „Tālas noskaņas zilā vakarā” ir izteikta pirmsrevolūcijas atmosfēra, pausta sociālo pārveidojumu nepieciešamība, kā arī ietverti asi satīriski dzejoļi un mīlas lirika.

1903. gada 1. maijā Rainis saņēma atļauju atgriezties dzimtenē. Pēc atgriešanās viņš dzīvoja Jelgavā, Jūrmalā, Rīgā, no 1904. gada – Jaundubultos un turpināja tulkotāja darbu. Šajā laikā Rainis pārtulkoja J. V. Gētes lugas „Torkvato Taso”, „Egmonts”, Kalderona de la Barkas „Zalameas tiesnesis” u.c. Rainis iesaistījās Piektā gada revolūcijā: viņš teica runas revolucionārās sanāksmēs, piedalījās Latvijas skolotāju kongresā. Raiņa attieksme pret revolūciju pausta krājumā „Vētras sēja”, kas ir spilgtākais Piektā gada revolūcijai veltītais krājums latviešu literatūrā. Revolūcijā Rainis saskatīja latviešu tautas cīņu par atbrīvošanos no krievu carisma un valstiskās patstāvības veidošanās sākumu. Šī doma pausta arī simboliskajā drāmā „Uguns un nakts” (žurnālā „Mājas Viesa Mēnešraksts” 1905, grāmatā 1907, teātrī 1911), kurā darbojas alegoriski spēki, kas pārstāv skaistumu, varonību, nodevību, taču simboli lugā iemiesoti dzīvu cilvēku tēlos, kas rādīti attīstībā un maiņā. Latviešu tautas cīņu Rainis ir tēlojis dažādos vēsturiskos laikmetos, apvienojot mitoloģisko senatni ar latviešu seno vēsturi, asociatīvi to saistot ar 1905.gada revolūciju un aicinot Lāčplēsi sargāt Latviju kā patstāvīgu valstisku veidojumu.

1905. gada decembrī Rainis un Aspazija emigrēja uz Šveici. Sākumā viņi dzīvoja Cīrihē, bet 1906.gada martā apmetās Kastanjolas ciematā (tagadējā Lugano pilsētā) pie Lugāno ezera. Šveicē Rainis uzturējās ar vārdu Arturs Nagliņš.Rainis dzīvoja līdzi tautas dzīves problēmām, notikumus vērtēja plašā filozofiskā vispārinājumā. Sadarbībā ar Jauno Rīgas teātri tapa un šajā teātrī tika izrādītas lugas „Zelta zirgs” (1909), „Indulis un Ārija” (1912) un „Pūt, vējiņi!” (1914). Izmantojot folkloras un vēstures vielu un ņemot talkā simbolus, Rainis rakstīja par pašām aktuālākajām tautas dzīves un izdzīvošanas problēmām. Saulgriežu pasakā „Zelta zirgs” tautas atmodas nenovēršamību Rainis pamato ar dabas dialektikas likumu, kā galevno uzvaras priekšnosacījumu izvirzot varoņa spēju uzupurēties un tauts vienotību. Lugā darbojas tautas pasakas tēli – trīs tēva dēli, kā arī alegoriskas būtnes Baltais tēvs, Melnā māte. Traģēdija „Indulis un Ārija” centrā divu jauniešu mīlestības tēlojums, līdztekus risināta problēma par nākotnes valsti un tās ētiskiem pamatiem. Luga ir īpaši latviska, salīdzinājumos izmantoti dabas tēli, tā ir viens no spilgtākajiem traģēdijas žanra darbiem latviešu literatūrā. Ētiskais ideāls izcelts tautasdziesmu stilistikā sarakstītajā lugā “Pūt, vējiņi!”, kas iecerēta kā polemikas luga, vēršoties pret varmācības principu vēsturiskajos un sabiedriskajos procesos. 1905. gada cīņai veltīts arī pēc P. Merimē noveles veidotais viencēliens „Ģirts Vilks” (žurnālā Rīts 1907), tāpat revolūcijas varoņu piemiņas un varonības apliecinājums – organiski saliedētais dzejoļu krājums „Klusā grāmata” (1909), kurā līdzās tradicionālas formas dzejoļiem ir vērojama arī žanru daudzveidība – satīras, epigrammas u.c. 1910. gadā Rainis saraksta poēmu „Ave sol!” – himnu saulei, dzīvības devējai, pārvērtību avotam; saules simbolika poēmā ir ietilpīga, tā ir dabas spēks, sociālā un cilvēka dvēseles garīgā atbrīvotība.

RTMM_73979-Rainis

Rainis, portrets. Šveice, 1912. g. Foto: G. Brunel, Lugano, Chiasso. RTMM 73979.

Turpmākajos gados līdz Pirmajam pasaules karam Rainis radīja pašus filozofiskākos darbus: dzejoļu krājumu „Gals un sākums” (1912) un traģēdiju „Jāzeps un viņa brāļi” (1919, teātrī 1920). Krājuma „Gals un sākums” pamatā ir attīstības un nepārtrauktās mainības tēma, filozofiska apcere par cilvēka sūtību un plašākām ētiskām kategorijām – mīlestību, vientulību, sāpēm, garīgo vērtību nezūdamību. Krājuma iekšējo dinamiku virza uz priekšu refrēna „Es ritu” motīvs. Mīlestības, naida, atriebības un piedošanas problēmas ir traģēdijas „Jāzeps un viņa brāļi” centrā. Rainis dod Bībeles leģendas brīvu versiju, tā ir filozofisks disputs par augstākajiem ētiskajiem principiem, dziļi izdzīvota cilvēciska drāma. Jāzeps, tāpat kā Indulis, tēlots nepārtrauktā patiesības meklēšanas procesā. Raiņa varoņi pie tās nonāk lugas darbības gaitā.

RTMM_66083-Rainis

Rainis. 1913. g. Šveicē. Foto: C. Ruf Cīrihē. RTMM 66083.

Pirmā pasaules kara notikumi Raiņa darbiem deva jaunu pavērsienu – ar tiem viņš centās aktīvi palīdzēt savai tautai nestundā. Lai radītu asociācijas ar militāristu iebrukumu Latvijā, Rainis lugā „Spēlēju, dancoju” (sarakstīta 1915, grāmatā 1919, teātrī 1921) tēlo sen mirušā latviešu tautas paverdzinātāja – Kunga augšāmcelšanos. Lugā izcelta garīgā faktora loma vēstures griežos, cildināts mākslas spēks, varonis Tots iet no nāves atgūt Leldi – Latviju. Doma par Latvijas nedalāmību arī ieausta panāksnieku dziesmā – lugā „Krauklītis” (1920, teātrī 1921), tā sarakstīta tautasdziesmu pantmērā, atdarinot dainu stilistiku, izcelta brāļa un māsas mīlestība; tēlojot Magones aizvešanu gūstniecībā, radītas asociācijas ar militāristu atņemto Kurzemi.

Rainis kļuva par Latviešu komitejas Šveicē priekšsēdētāju un savos rakstos periodikā usvēris nepieciešamību nodalīties nacionālās valstīs (1917). Šī doma pausta arī 1916. gadā ārzemju laikrakstos publicētājā „Protesta rezolūcijā pret nodomāto Latvijas pievienošanu Vācijai”. Mākslas tēlu veidā attieksmi pret tautas likteņa vissvarīgākajām problēmām Rainis ir izteicis dramatiskajā poēmā „Daugava” (1919, teātrī 1928), tā sākta 1915. gadā kā dzejoļu cikls, atsevišķi dzejoļi publicēti presē, ar tiem dzejnieks tieši atsaucas traģiskajiem notikumiem tautas dzīvē. Dramatiskajā poēmā „Daugava” Rainis akcentē garīgo spēku kā tautas glābēju grūtā brīdī un izvirza patstāvīgas valsts ideju: lai tauta kara viesuļos neaizietu bojā, vajadzīgs apvienojošs kopīgs faktors – Latvijas valsts. Poēmā Rainis izmanto dziedājumu formu, savu domu pauž atsevišķi tēli vai sociālas grupas.

1920. gada aprīlī Rainis un Aspazija, tūkstošiem cilvēku sveikti, atgriezās Latvijā. 12. aprīlī Nacionālajā operā Rainis uzsvēra nepieciešamību tautai realizēt visplašākās politiskās brīvības. Kā sociāldemokrātu partijas kandidātu Raini ievēlēja Satversmes sapulcē (1920), pēc tam Saeimā (1922, 1925, 1926). Rainis bija Dailes teātra līdzdibinātājs (1920) un tā pirmais direktors (līdz 1921), no 1921. līdz 1925. gadam – Nacionālā teātra direktors, kā arī Strādnieku teātra padomes goda priekšsēdētājs (no 1926). No 1926. gada decembra līdz 1928. gada janvārim Rainis bija izglītības ministrs. Dienesta pienākumus veicot, viņš apbraukāja daudzas Latvijas skolas. No 1920. gada Rainis ir Latvijas Universitātes goda biedrs. Šai laikā Rainis bieži devās ārzemju ceļojumos (Francija, Itālija, Austrija, Vācija, Beļģija, Polija, Baltkrievijas PSR, Norvēģija, Zviedrija, Ēģipte un Palestīna), ilgojās pēc sirdij mīļās Kastanjolas, ko apmeklēja vairākkārt (1921, 1926, 1927).

RTMM_74274-Rainis

Rainis un Aspazija Torņakalnā Dīķa ielas dzīvoklī 1925. g. vasarā. Foto: Gustavs Vilciņš, Rīga. RTMM 74274.

Laika posmā no 1920. gada līdz 1925. gadam Rainis publicēja dzejoļu krājumus „Dagdas piecas skiču burtnīcas”, kas nosaukts par romānu dzejoļos. 1920.gadā atsevišķās grāmatiņās iznāca cikla trīs pirmie krājumi – „Addio bella!”, „Čūsku vārdi” un „Uz mājām”. Tie izdoti arī vienā grāmatā ar kopēju virsrakstu „Treji loki” (1921). Pēc tam nāca klajā krājums „Sudrabota gaisma” (1921) un „Mēness meitiņa” (1925). Krājumu cikls veidots kā trimdinieka Dagdas dzīvesstāsts.  Dažādi veltījuma dzejoļi ietverti krājumā „Mūza mājās” (1.d. 1923, pilnā veidā kopotu rakstu „Dzīve un darbi” 3.sēj., 1925).

Rainis sarakstījis vairākus dzejoļu krājumus bērniem, kas kļuvuši par latviešu bērnu dzejas klasiku: „Zelta sietiņš” (1920), „Puķu lodziņš”, „Vasaras princīši un princītes”, „Lellīte Lollīte” (visi 1924), „Putniņš uz zara” (1925), „Saulīte slimnīcā” (1928). Dzejoļi bērniem ir viegli uztverami, tajos darbojas dzīvnieki, dažādi dabas spēki un paši bērni, rotaļa dzejoļos mijas ar nopietnību. Rainis bez moralizēšanas veido bērnu ētiskās pasaules pamatus. Bērniem veltītas arī lugas „Mušu ķēniņš” (grāmatā un teātrī 1923) un „Suns un kaķe” (grāmatā un teātrī 1928).

20. gados augstākā virsotne Raiņa dramaturģijā – episkā, plašā traģēdija „Ilja Muromietis” (1923, teātrī 1928). Krievu varoņepu Rainis brīvi interpretējis, to nosaucot par vecuma traģēdiju, ko rada varoņa nespēja atjaunoties un saprast jauno paaudzi. Daudz izrādīta Raiņa traģēdija „Mīla stiprāka par nāvi” (grāmatā un teātrī 1927), tajā variēts Raiņa dramaturģijas motīvs par ļaunuma bezspēcību, filozofiskā nozīmē kā gaišais poētiskais spēks izcelta mīlestība. Car Pēteris I kā ļauns iekarotājs tēlots drāmā „Rīgas ragana” (grāmatā un teātrī 1928), mākslinieciskā ziņā luga mazāk veiksmīga. Rainis sarakstījis arī nedaudz stāstu (izdoti krājumā „Novelas”, 1925), atmiņu grāmatu „Kastaņola” (1928) par dzīvi Šveicē un ilgstoši veidojis aforismu krājumu, kas publicēts pēc viņa nāves. Dzīves laikā publicējies arī ar citiem pseidonīmiem: Jānis Jasēns Plikšis, Pēterpilietis, Petrapiliets, Bezdarbis, Jasietis, Henricus Lettus.

Rainis miris 1929. gada 12. septembrī savā vasarnīcā Majoros un apbedīts 15. septembrī Rīgas jaunajos kapos, kas vēlāk nosaukti Raiņa vārdā.

Sk. Hausmanis V. Rainis Jānis. Latviešu rakstniecība biogrāfijāsRīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2003, 470.-472.lpp.

Foto no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma.

Lāčplēša svētki Rīgā

Dokumentāla filma, fragments, 1922