Raiņa un Aspazijas savstarpējā sarakste. UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālais reģistrs

aspazija_vestule1-e1384951631164-200x200

Rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuvē glabājas apjomīga Raiņa un Aspazijas kolekcija – vairāk nekā 45 000 vienību, tai skaitā korespondence – gandrīz 14 420 vienību. Abu dzejnieku savstarpējo saraksti, iekļaujot tajā arī dažādos avotos publicēto epistulāro materiālu, kuru oriģināli nav saglabājušies, veido vairāk nekā 2500 vēstuļu latviešu, vācu un krievu valodā. 2009. gadā šī divu pasaules mēroga radošu personību savstarpējā korespondence, kas gan materiāla apjoma, gan satura ziņā ir unikāla parādība kultūras vēsturē, kam arī pasaulē grūti atrast analogu, tika iekļauta UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.

Vairāk sk.: http://memorialiemuzeji.lv/category/muzeja-raksti/raina-un-aspazijas-savstarpeja-sarakste/

 

Aspazija: Mana laime, mana dvēsele! Mana prieka vētra – vakardiena manī vēl dreb un viļņo un es staigāju kā sapnī, es redzu tikai, cik mīļš Tu izskaties, cik Tavas actiņas zilas, man ir tā, it kā es Tevi pirmo reizi būtu ieraudzījusi. Es iemetos Tavā gultiņā un sapņoju, to šodien daru pirmoreiz, līdz tam nevarēju Tavai gultiņai pieskarties aiz sāpēm, tai vajadzēja stāvēt un gaidīt, līdz mīļumiņš pārnāks, bet nebūs jau arī tik slikti, ja mazkukainītis būs tajā gulējis (šodien esmu mazais). Un tad nāk muļķa Fausts un man jāceļas un jāstrādā, ļoti daudz jāstrādā, viss ir sakrājies un rīt jāsūta prom.

Bumbulīt, nedusmojies, ka neatbildu uz mazajām lapiņām, šodien es neiešu un rīt arī ne, kamēr “Fausts” būs no kakla nost, manas actiņas arī ļoti sāp, man pēc katras rindiņas jāatpūšas, tas tiešām ir izmisums.

Rainis: Cik Tu esi cietusi un baiļojusies, es jūtu un vēl par to šausminos, kā Tu to visu esi varējusi izturēt, kur jau Tu tā biji tik nespēcīga.

Mans zelta mīļais mīlulīt, atkal Tu neesi ne gulējusi, ne ēdusi, ne strādājusi.

Viss acumirklī izpostīts, kas ar pūlēm ticis uzcelts. Un, lai atkal paceltos, ir tikai vājināti spēki. Sāpes ir kaut kas nejauks un zems, es neko nezinu no cēlām un pacildinošām sāpēm, jo sāpes kaut ko izposta: vai nu ideju, vai austošu domu, vai cerību, bet katrā ziņā taču mieru.

Katras sāpes ir varmācība, un tādēļ tās ir nebrīvas un pretīgas. Kas tās lieto, tam pašam jābūt nebrīvam.

Tev toreiz bija zināmā mērā taisnība, kad sūdzējies, ka es Tevi ar sāpēm gribu piespiest uz brīvību. Un, ja nu tomēr Tu nāc pie brīvības, tad tas ir par spīti sāpēm. Tādēļ man vienmēr bija pretīgas jūtas no kaut kā nejauka, tādēļ es pats sev biju apnicis.

 


loading