Krājuma dārgumi: Rūdolfs Blaumanis un Aspazija un Rainis (1899-1903)

Rainis_Aspazija

Rainis “Dienas Lapas” redakcijas laikā, 1893. gadā Foto: J. Golvers, Rīgā. RTMM 735. Aspazija 1894. gadā. Foto: Emanueps Egerts (E. Eggert), Rīgā.  RTMM 55141

Vēl tikai nedaudz vairāk kā nedēļu, līdz 15. augustam, var pagūt piedalīties akcijā „Rainis un Aspazija klauvē!”, apciemojot Latvijas rakstnieku, literātu un kultūras darbinieku memoriālos muzejus un akcijas noslēgumā gūstot iespēju saņemt vērtīgas balvas.

Atgādinām, ka akcijā piedalās arī Rūdolfa Blaumaņa muzeji – Rūdolfa Blaumaņa memoriālais muzejs „Braki” Ērgļu pagastā un Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs, Alberta iela 12–9, Rīgā.

Rūdolfa Blaumaņa attiecības ar abiem dižgariem bijušas gana komplicētas, plašāk tās pētījusi literatūrzinātniece Līvija Volkova monogrāfijā „Blaumaņa zelts”.

19. gadsimta deviņdesmitajos gados Rūdolfs Blaumanis un Aspazija ienesa būtiskas pārmaiņas latviešu drāmas attīstībā un uz Rīgas Latviešu teātra skatuves. Blaumanis triumfēja ar reālistiski psiholoģisko drāmu „Pazudušais dēls” (1893), Aspazija – ar romantisko teiksmu drāmu „Vaidelote” (1894).

Rūdolfa Blaumaņa ģīmetne Aspazijas kolekcijā. RMM 79516

Rūdolfa Blaumaņa ģīmetne Aspazijas kolekcijā. RMM 79516

Abu iepazīšanās notikusi 1893. gada rudenī, kad sakarā ar „Pazudušā dēla” iestudēšanu Blaumanis dzīvoja Rīgā un piedalījās mēģinājumos. Aspazija bija tikko ienākusi literatūrā, tāpēc jo sevišķi sekoja līdzi visām aktualitātēm literatūrā un teātra dzīvē. Viņa atminas, ka abu attiecības bijušas draudzīgas jau no paša sākuma, tādas tās turpinājušās visu pazīšanās laiku. Blaumanis pat ticis nodēvēts par jaunās dramaturģes labvēli.

„Kādā mēģinājumā Blaumanis ienāk garderobē un sarunājas ar Daci Akmentiņu un citām artistēm. Turpat sēžu arī es, bet mani Blaumanis neievēro un nesasveicinās ar manim.
Tas mani zināmā mērā aizskar.
Bet vēlāk, kad aizgāju, tad Blaumanis no artistēm bija dabūjis zināt, ka tā svešā dāma, kas tur sēdēja, bijusi Aspazija. Viņš tad stipri noerrojies, ka tas tā nesmuki sanācis, un ņēmies dzīt rokā manu adresi.
Kad adresi ar lielām pūlēm sadabūjis, tad izrādījās, ka es dzīvoju turpat tanī mājā, kur viņš, un pat – uz vienām trepēm, tikai kādu stāvu augstāk.
To noskaidrojis, Blaumanis ar savu istabas biedri Emili Melngaili drīz pēc tam bija pie manis augšā. Iepazināmies. [..] Ar šo iepazīšanos nu biju guvusi atkal vienu labvēlīgu kolēģi un draugu.” [1]

Arī Rūdolfs Blaumanis ne mazāk jūsmojis par Aspaziju. Interesanti, ka abu klasiķu lugas „Indrāni” (1904) un „Sidraba šķidrauts” (1905) uznāca uz latviešu teātra skatuves tikai ar pāris mēnešu starpību. Par lugu „Sidraba šķidrauts” viņš rakstījis:

„Jūs mani pie tās lugas esat piesējuse, ka ir vaļā vairs nevar tikt. Piepildījāt tās divas istabiņas ar tādu neizteicamu gaišumu un pavasara smaržu, ka, nonācis lejā un iesēdies žīdu fūrmanī, jutos kā no viņas pasaules izmests laukā. Nē, bez visa joka un glaima: kaut ko tik airaujoši skaistu latviski lielākā darbā vēl nekad un vāciski tikai retumis esmu baudījis! Es atzīstos, man bij tāds mazs lepnumiņš uz maniem „Indrāniem”…, bet tas izkusa kā krusas graudiņš jūlija saulē. Latviešu dramatiķu kronis Jums šimbrīžam galvā. Bet, pirms Jūs to gabalu vāciski tulkojiet, kam visādā ziņā jānotiek, Jums viņš vietām vēl jānospodrina.” [2]

Savukārt ar Raini Blaumanis būtu varējis iepazīties jau 19. gadsimta astoņdesmito gadu vidū vai nogalē, taču pirmais dokumentālais apliecinājums ir Raiņa bibliotēkā saglabātais Rūdolfa Blaumaņa lugas „Ļaunais gars” eksemplārs ar autora ierakstu Jānim Pliekšānam.

Kā norādījusi Līvija Volkova, Blaumaņa un Raiņa saskarei ir izteikti epizodisks raksturs. To noteica gan abu atšķirīgā attieksme pret sabiedriski politiskajiem procesiem, gan arī atšķirīgā dzīves filozofija un daiļrade.

Interesanti, ka sākotnēji Blaumanis sūtījis savus agrīnos darbus Rainim vērtēšanai, tomēr Raiņa izteikumi attiecībā uz Blaumani ir rezervēti, ironiski un pat nievājoši. Tas lasāms vēstulēs Aspazijai no 1899. gada līdz 1903. gadam, Rainim atrodoties trimdā Slobodskā.

1899. gada 28. oktobrī Rainis Aspazijai rakstījis:

„Kas tā atkal ir par zemisku nekaunību no Jurjānu (Ādolfa?) puses: ievietot sludinājumu: Blaumanis mūsu ievērojamākais dramatiķis! Par visām reizēm jāizbeidz tādas nekrietnības! Neilgi pirms tam bija Jēgers avīzē Прибалтийский листок un tagad šis smurgulis Jurjāns ar Blaumani.” [3]

Pēc Jaunās strāvas sagrāves un ieslodzījumu vietās pavadītā laika Raiņa nervu sistēma bija diezgan cietus un viņš daudz ko uztvērā pārlieku saasināti, pat pārspīlēti. Šajā laikā, 19. gadsimta nogalē, viņš lielākoties bija pazīstams kā tulkotājs, galvenokārt „Fausta” atdzejotājs un dažu dzejoļu autors periodikā. Savukārt Blaumanis ir atturīgs pret Raiņa atdzejojuma eksaltēto slavināšanu, iestājas emocionāla disonanse arī ar Aspaziju, kura, protams, pārliecinoši nostājas Raiņa pusē. Nereti abu dzejnieku sarakstē, sevišķi no Raiņa puses, Blaumanis saņēma vairākas nievājošas un pat indīgas replikas, iemantodams par ienaidnieka vārdu.

Rūdolfs Blaumanis nosūtījis trimdiniekam dzejas krājumu „Ceļa malā” (1900; kopā ar Andrievu Niedru), eksemplārā Rainim veltot šādas rindas: „Kas uzticams tautai, kad grūti tai iet, [..] To sveicinām allaž kā brāli…” [4]

Līvija Volkova izpētījusi, ka Rainis atbildi nav devis, bet 1900. gada 18. februārī Aspazijai rakstījis:

„Blaumaņa dzejoļi gan ir ļoti, ļoti vāji, arī Niedra patlaban nav daudz labāks. Es būtu nosarcis aiz kauna, bet ko tādu tomēr nebūtu izdevis, turklāt vēl tik uzpūtīgi: tad atveras nams, un reizē izlec divi tīģeri, bet paliek ceļa malā. Ak, kas tas par kumosu zobgalim. Labi sarīmēts, bet šausmīgi pašcepts ir arī veltījums: tiek uzskaitīti visi mani tikumi: labs patriots, tautiets krietns, labs draugs un labs laulāts draugs. Tā saka mācītājs par mirušo, par kuru nav absolūti nekā labāka ko sacīt; ja tas nenāktu no Blaumaņa, tas būtu apvainojums, ko varētu izlīdzināt tikai ar sliktu joku.” [5]

Attiecības saasina arī tas fakts, ka Rūdolfs Blaumanis atļāvies publicēt savus Gētes dzejoļu tulkojumus. Tādējādi kādu laiku iestājas abu rakstnieku zināma sāncensība.

1901. gada 29. maijā: „Ja viņi teātra komisijā lugas nepieņem, tad Tev par to vis nevajadzētu klusēt, bet gan kārt to pie lielā zvana, un arī „Dienas Lapā” par to jāraksta, ka viņi Blaumaņa draņķīgo gabalu pieņēmuši, bet tulkojumus, kā Hauptmani, Ibsenu, Šekspīru un Tavus oriģināldarbus, ne. Tas Tev noteikti jādara. [..] Tas visā šajā lietā ir ļoti svarīgi. Blaumaņa „Saldenajai pudelei”, šķiet, vajadzēja tikt iespiestai „Dienas Lapā” tikai tādēļ, ka Blaumanis pats rediģēja…” [6]

Tomēr tieši Rūdolfs Blaumanis sekmē Raiņa pirmā dzejoļu krājuma „Tālas noskaņas zilā vakarā” iznākšanu 1903. gadā, dodoties pie latviešu literatūras cenzora Mārtiņa Remiķa, pie kura tobrīd atradās manuskripts. Krājumā izsvītrots tikai viens dzejolis un dažas atsevišķu dzejoļu rindas – tam laikam milzīgs panākums.

Rokraksts „Tālas noskaņas zilā vakarā” cenzūras eksemplārs. Tīrraksts. Titullapa. R. Blaumaņa rokraksts. RMM 22761

Raiņa dzejas krājuma „Tālas noskaņas zilā vakarā” cenzūras eksemplārs. Titullapa – R. Blaumaņa rokraksts. RMM 22761

No šā laika Rainis pret Blaumani ir daudz labvēlīgāks un lūdz turpināt krājuma izdošanas sekmēšanu.

„Vislabākais, visdārgākais draugs!
Jūsu sirsnīgā, mīļā vēstule sagādāja man bezgalīgu prieku, šajā nerimtīgajā mutulī domas par Jums man ir kā miera osta. Jā, mēs gribam būt draugi, īstenībā kopš seniem laikiem tie esam bijuši, būtībā mēs esam līdzīgi, tapšanā pilnīgi pretēji, tā mēs varam viens otru papildināt, nekad nenonākot viens otru galējā pretrunā. Tas ir stiprākais pamats. Un mēs abi godīgi pēc dabas, kas viens otru ciena…[..]” [7]

Rainis turpmāk visu mūžu pieminēs Blaumaņa nopelnus sava pirmā dzejas krājuma izdošanā. Atgriežoties no izsūtījuma Slobodskā 1903. gada maijā, abu attiecības kļuva draudzīgākas. Kā rakstījusi Līvija Volkova: „Viņi viens otram vairs nav Blaumanis un Rainis, bet Rūdolfs un Jānis, „jūs” vietā uzrunāts ar „tu”.” [8]

Abu ciešāku draudzību kavēja šķēršļi – Rainis galvenokārt dzīvoja Jūrmalā, bet Blaumanis – Ērgļos, savukārt Rīgā abi uzturējās reti. Kā zināms, 1905./1906. gada mijā Rainis un Aspazija devās trimdā uz Šveici. Nav nekādu norādījumu, ka atlikušajos trijos Blaumaņa mūža gados starp viņiem būtu bijuši tieši sakari.

Raiņa vēstules Aspazijai un Blaumanim lasāmas 1984. gadā iznākušajā Raiņa Kopoto rakstu 20. sējumā.

Izmantotā literatūra:
[1] Aspazija. Kopoti raksti. 6. sēj. Rīga: Liesma, 1988, 337.–338. lpp.
[2] Volkova L. Blaumaņa zelts. Rīga: Karogs, 420. lpp.
[3] Rainis J. Kopoti raksti. 20. sēj. Rīga: Liesma, 1984, 110. lpp.
[4] Volkova L. Blaumaņa zelts. Rīga: Karogs, 423. lpp.
[5] Rainis J. Kopoti raksti. 20. sēj. Rīga: Liesma, 1984, 209. lpp.
[6] Turpat, 318. lpp.
[7] Volkova L. Blaumaņa zelts. Rīga: Karogs, 429. lpp.
[8] Turpat, 430. lpp.

Vēsturisko fotogrāfiju pārpublicēšana tikai ar Rakstniecības un mūzikas muzeja rakstisku atļauju.


loading