„Sena dziesma – jaunās skaņās”: Raiņa lugas „Uguns un nakts” pirmiestudējums 1911. gadā

Raiņa "Uguns un nakts" Jaunajā Rīgas teātrī 1911. gadā. IV cēliena skats. Foto: Ansis Skariņš. RMM 19792

Raiņa “Uguns un nakts” Jaunajā Rīgas teātrī 1911. gadā. IV cēliena skats. Foto: Ansis Skariņš. RMM 19792

2015. gada 11. septembrī vērienīgi tiks svinēta Raiņa 150. jubilejas diena. Šogad tā zīmīga ar plašu un daudzveidīgu svētku programmu visā Latvijā. Īpaši gaidīts ir jaunais Raiņa lugas „Uguns un nakts” iestudējums 11. septembrī Latvijas Nacionālā teātrī Viestura Kairiša režijā.

Šī luga ir viena no ievērojamākajiem Raiņa dramaturģijas darbiem, ko lasītāji pirmo reizi varēja iepazīt 1905. gadā „Mājas Viesa Mēnešrakstā”. Savukārt 1907. gadā tā iznāca atsevišķā izdevumā. Lugā paustās idejas savu aktualitāti nav zaudējušas arī mūsdienās, kā to tālredzīgi pareģojis mākslas un literatūras zinātnieks Roberts Pelše: „Īsti lieli mākslinieki, savā laikā un apkārtnē augdami, – tomēr vienmēr paceļas pāri savam laikam. Viņu darbi pieder vairāk nākotnei, nekā tagadnei, jo tagadne savā visumā vēl nespēj pacelties līdzi lielā mākslinieka gara augstumiem.” [1]

Literatūrzinātnieks un teātra vēsturnieks Viktors Hausmanis Raiņa lugu „Uguns un nats” nodēvējis par vienu no neparastākajiem un izcilākajiem latviešu dramaturģijas darbiem, ko sacerot, Rainis pilnībā ļāvies fantāzijai un ne brīdi nav domājis par lugas izrādīšanas iespējām. [2] Tādēļ lugas inscenēšana uz skatuves režisoram ir liels izaicinājums gan mūsdienās, gan arī pirms vairāk nekā simts gadiem, kad 1911. gada 26. janvārī Jaunajā Rīgas teātrī notika Raiņa lugas „Uguns un nakts” pirmiestudējuma pirmizrāde Alekša Mierlauka režijā.

Laimdota - Biruta Skujeniece, Lāčplēsis - Ādolfs Kaktiņš. Foto: Ansis Skariņš. RMM 19837

Laimdota – Biruta Skujeniece, Lāčplēsis – Ādolfs Kaktiņš. Foto: Ansis Skariņš. RMM 19837

Šis iestudējums pāršķīra jaunu lappusi latviešu teātra mākslas un režijas vēsturē, iezīmējot jaunu laikmetīgu skatuves mākslas izpausmes veidu, kurā nozīmīga loma ir režisoram un viņa spējai radīt vienotu skatuvisku kompozīciju. Izrāde arī piedzīvoja milzu panākumus un neviltotu skatītāju mīlestību.

Izrādes režisors Aleksis Mierlauks radīja savu koncepciju, kā to raksturojis teātra zinātnieks Kārlis Kundziņš – iestudējumā panākts lugas idejiskā satura atklāsmes spēks un nacionālās savdabības pārliecinoša izpausme. [3]

Darbs pie pirmā „Uguns un nakts” iestudējuma bijis gana sarežģīts un laikietilpīgs, ar savu priekšvēsturi.

Raiņa "Uguns un nakts" I cēliena skats. Jaunais Rīgas teātris, 1911. gads. Foto: Ansis Skariņš. RMM 19809

Raiņa “Uguns un nakts” I cēliena skats. Jaunais Rīgas teātris, 1911. gads. Foto: Ansis Skariņš. RMM 19809

Jaunā Rīgas teātra kolektīvam vēlēšanās iestudēt šo Raiņa lugu radās jau teātra pirmajā sezonā, 1909. gadā. Šim nolūkam teātra komisija sazinājās ar trimdā esošo lugas autoru – Raini, kurš izteica vēlēšanos, lai to iestudētu režisors Jēkabs Duburs. Diemžēl nesaskaņu un veselības problēmu dēļ Duburs bija aizgājis no Jaunā Rīgas teātra. Nākamajā sezonā teātra komisija vienojās, ka viņš izstrādās režijas eksemplāru, bet pašu iestudējumu veiks toreizējais teātra direktors Aleksis Mierlauks.

1910. gadā Jēkabs Duburs sagatavoto režijas eksemplāru nosūtīja Rainim uz Šveici, bet Rainis tam nedeva akceptu, jo tas neatbilda Raiņa iecerei, tādēļ viņš nepieļāva lugas iestudēšanu Dubura režijā. Jēkabs Duburs viņa lugu uztvēra kā melodrāmu, operas libretu, arī lugas tekstā režisors bija veicis vairākus būtiskus svītrojumus, pret kuriem Rainim bija iebildumu, jo tie traucēja darba idejiskam saturam.

Teātra komisija nolēma sūtīt Aleksi Mierlauku uz Šveici pie Raiņa, lai tiešās sarunās un kopīgā plānā saskaņotu režijas darbu. 1910. gada jūnijā Aleksis Mierlauks devās pie Raiņa uz Kastaņolu. Viņu sarunas bija auglīgas un abiem izdevās saprasties, jo Aleksis Mierlauks uztvēra Raiņa domu un idejas.

Aspazija, kas arī piedalījās Raiņa un Mierlauka sadarbībā, vēlāk stāstījusi:

Tāds svētīgs un kvēloša darba pilns laiks, kādu mēs pavadījām toreiz, gan nekad nav bijis! Gan bārāmies, gan raudājām visi trīs, gan smējāmies, galva kūpēja, un sviedri lija, bet darbs auga, un trīs fantāzijas savijās kopā Mūzas krāšņā vainagā. [4]

Pēc tikšanās ar Raini Mierlaukam bija skaidri lugas idejiskie pamati un lugas veidols. Saņēmis Raiņa akceptu, viņš devās atpakaļ, lai iestudētu savu mūža lielāko darbu. [5]

Raiņa "Uguns un nakts" Jaunajā Rīgas teātrī 1911. gadā. II cēliens - Lāčplēsis un Likteņtēvs ar savām meitām nogrimušā pilī. Foto: Ansis Skariņš. RMM 19805

Raiņa “Uguns un nakts” Jaunajā Rīgas teātrī 1911. gadā. II cēliens – Lāčplēsis un Likteņtēvs ar savām meitām nogrimušā pilī. Foto: Ansis Skariņš. RMM 19805

Sākumā darbs pie iestudējuma nav bijis viegls gan praktisku problēmu dēļ, gan arī apstāklī, ka pats lugas autors iestudējumam pievērsās ļoti nopietni. Vēstulē Laimdotas lomas attēlotājai Birutai Skujeniecei Rainis 1909. gadā rakstījis, ka šīs lugas izrādēm „vajag būt notikumam… Ja viņi tādas nevar izdabūt, tad lai paliek”. [6]

Lugas sagatavošanas process ritēja no 1910. gada augusta līdz 1911. gada janvāra beigām. Aleksis Mierlauks Rainim iestudējuma sākuma posmā rakstījis, ka teātrī valdīja juceklis, aktieri pret darbu izturējās nedisciplinēti, kavēja mēģinājumus, nodevās alkoholam, turklāt teātrī valdīja arī intrigas un bieži radās savstarpēji konflikti. Šādos apstākļos bija grūti strādāt. Taču pakāpeniski darbs pie Raiņa lugas inscenējuma pārņēmis visu teātra kolektīvu. To apstiprina arī Biruta Skujeniece vēstulē Rainim: „Bet vispār pie mums teātrī citāds gaiss. Uz Kazarovu vīnu dzert vairs neiet, kārtis vairs nespēlē. Aktieri jūtas kā uz „liktens svariem”.” [7]

Pēc pirmizrādes Mierlauks Rainim rakstījis:

„Tad, kad iestudēju un mēģināju „Uguni un nakti” un jau laiks bija vairāk uz galu virzījies, izrāde tuvojās… tad kādas pāris nedēļas pat nevarēju gulēt, ne ēst! Dzīvoju no papirosiem un stipras tējas. Tā apziņa, ko šī luga priekš mums nozīmē, ka mēs ar viņu ceļamies jeb krītam, tā nedeva man mieru ne dienu, nedz nakti.” [8]

Lai arī biļetes uz izrādi tika izpirktas neparasti ātri, tomēr atmosfēra pirmizrādes priekšvakarā bija īpaši saspringta. Uz izrādes ģenerālmēģinājumu tika uzaicināti teātra atbalstītāji un draugi, kurus pēdējā brīdī policija aizliedza ielaist. Ģenerālmēģinājuma laikā policijas uzraugi sekoja līdz, vai izrādē netika runātas tās vietas, ko cenzūra svītrojusi lugas tekstā. Viss beidzies veiksmīgi, un pirmizrādes vakarā zāle bija pilna un valdīja pat svētku noskaņa. Kritika izrādi augsti novērtēja, un tā bija spoža uzvara ne tikai Rainim un Aleksim Mierlaukam, aktieriem, bet visam Jaunajam Rīgas teātrim. Turpmāk ik vakaru zāle bijusi pārpildīta. „Tā bija milzīga garīga spēka plūsma, kas no skatuves iestaroja tautas dvēselē,” tā Kārlis Kundziņš. [9]

Viena no pirmiestudējuma veiksmes atslēgām bija gleznotāja Jāņa Kugas veidotās oriģināldekorācijas. „Dekorācijas pavēra teiksmainu brīnišķīgu pasauli, kura uz priekšdienām noteica man priekšstatu par latviešu senatni,” atminas gleznotājs Uga Skulme, kurš akcentējis, ka izrāde pārspējusi visu gaidīto un bijusi satriecoša savā varenībā. [10]

Arī gleznotājam Rainis bija sniedzis detalizētus norādījumus un darba plānu skatuves noformējuma izveidē. Nedaudz amizanta šķiet Raiņa piebilde gleznotājam: „Mākslinieks caur šiem aizrādījumiem necik netiek saistīts, bet paliek gluži brīvs.” [11]

Fragments no Raiņa sniegtā darba plāna Jānim Kugam:

„Latviešu garša, kura noteikta ēkām, iekšdekorācijām un kostīmiem, ir brīvi jāattīsta pašam māksliniekam no latv[iešu] dzīves savādībām ap 12. gad[simtu]: rupja, spēcīga barbarība ar piesavinājumiem no bicantiņiem, skandināviem, somiem, vakareiropiešiem. Dārgākas un greznākas lietas ievestas un laupītas no citurienes: apģērbi, istabas lietas, ieroči. Latviešiem sava māksla toreiz nebija attīstīta, bet mākslinieks to var tagad, mūsu vēsturi atpakaļ atritinot, ko dara arī šī luga.” [12]

Jānis Kuga ilgi un nopietni gatavojās „Uguns un nakts” dekorāciju veidošanai. Viņš īpaši studēja tolaik vēl ne tik pazīstamo latviešu etnogrāfiju – ornamentus, tērpus, latviešu zemnieku māju arhitektūru.

Raiņa norādījumi pirmajam cēlienam: „Raksturs istabai senlatvisks, bet nemierīgs, fantastisks (jo tā ir burvju miteklis); varbūt sienu izgreznojumos arī kādi burvības piederumi; burvju krāsns kā liela vecmodes krāsns, pavards.” [13]

Jāņa Kugas dekorācijas mets I cēlienam. Foto: Jānis Rieksts. RMM 19811

Jāņa Kugas dekorācijas mets I cēlienam. Foto: Jānis Rieksts. RMM 19811

“Atveras priekškars. Priekšā Aizkraukļa pils. Istaba dzeltenīgi iesārtos toņos. Izgreznojuma tips raibi fantastisks. Pa kreisi liela krāsns kamīna veidā, no zaļiem akmeņiem mūrēta tās mute. Pie krāsns bluķis ar cirvi. Pa labi sēž pulks jaunu meiteņu, kaut ko dara un dzied. Ieskatāmies: trīs melni ģērbušās auž, trīs dzeltenas kārš, trīs sarkanas – vērpj. Dziesmiņas un skats ļoti glīti. Dziesmiņas untuma pilnas, nerātnas, bet vienkārši pieglaudīgas un jauniņas. [..] ” [14]

Raiņa "Uguns un nakts" Jaunajā Rīgas teātrī 1911. gadā. I cēliena skats. Lielvārds, Spīdola un meitenes. Foto: Ansis Skariņš. RMM 19799

Raiņa “Uguns un nakts” Jaunajā Rīgas teātrī 1911. gadā. I cēliena skats. Lielvārds, Spīdola un meitenes. Foto: Ansis Skariņš. RMM 19799

Raiņa "Uguns un nakts" Jaunajā Rīgas teātrī 1911. gadā. I cēliens. Lāčplēsis un raganu meitas. Foto: Ansis Skariņš. RMM 19798

Raiņa “Uguns un nakts” Jaunajā Rīgas teātrī 1911. gadā. I cēliens. Lāčplēsis un raganu meitas. Foto: Ansis Skariņš. RMM 19798

Sarežģīta bija aktieru izvēle lomām – teātra kolektīvā un starp režisoriem domas dalījās, tādējādi turpinot kavēt darba procesu. Galveno Lāčplēša lomu „Uguns un nakts” pirmajā iestudējumā atveidoja Ādolfs Kaktiņš, kura kandidatūru sākotnēji apšaubīja Jēkabs Duburs, tādēļ ka aktieris līdz šim bija spēlējis nelielas tūļīgu veču lomas. Duburs lomai bija iecerējis aktieri Reinholdu Veicu – ar pieredzi varoņu un mīlētāju lomu atveidē. Savukārt Aleksis Mierlauks kandidatūru kategoriski noraidīja, jo vēlējās vienkāršāku, zemnieciskāku un pirmatnējāku Lāčplēsi. Tādu viņš saskatīja mazliet stūrainajā un raupjajā Ādolfa Kaktiņa personībā, kuram Lāčplēsis izrādījās kā radīts. Aktieris spēja radīt pirmreizīgu un monumentālu varoņtēlu, tēlojumā izceļot Lāčplēšī verdošo un primitīvo spēku, varoņgribu, kas saistīta ar zināmu naivitāti un gausumu.

Lāčplēsis - Ādolfs Kaktiņš. Foto: Ansis Skariņš. RMM 19836

Lāčplēsis – Ādolfs Kaktiņš. Foto: Ansis Skariņš. RMM 19836

„Tas nebija vairs spēlēts, bet dzīvs latviešu teiku varonis, tikpat viņa jaunības spirgtā naivitātē un vienkāršībā, kā vēlākos spēka darbos, cīņā un nāves gaitā. Kaktiņš ir, tā sakot, radījis šo lomu un Lāčplēsi dzīvu darījis,” rakstīja kritika. [15]

Arī Rainis bija apmierināts ar galvenās lomas atveidotāju. Lai arī, atrazdamies Kastaņolā, viņš par lugas inscenējumu varēja spriest tikai no vēstulēm, telegrammām, recenzijām un fotogrāfijām. Rainis Ādolfam Kaktiņam rakstījis: „Tā vien gribējās Jūs uzrunāt; mīļo, Lāčplēsi! Jo ne Jūs, ne viņu nevaru labi iedomāties kā skatuvrotā, tik pilnīgu Jūs izpildat to tēlu ar savu patību.” [16]

Raiņa "Uguns un nakts" Jaunajā Rīgas teātrī 1911. gadā. Aina nogrimušā pilī. Foto: Ansis Skariņš. RMM 19808

Raiņa “Uguns un nakts” Jaunajā Rīgas teātrī 1911. gadā. Aina nogrimušā pilī. Foto: Ansis Skariņš. RMM 19808

1912. gadā, Ādolfam Kaktiņam aizejot no Jaunā Rīgas teātra, viņa vietā stājās Eduards Smiļģis. Viņš Lāčplēša attēlojumā ienesa jaunas nianses.

Lāčplēsis - Eduards Smiļģis. Foto: Mārtiņš Lapiņš. RMM 19927

Lāčplēsis – Eduards Smiļģis. Foto: Mārtiņš Lapiņš. RMM 19927

Spīdolas izvēlē valdījušas patiesas intrigas un uzskatu sadursme. Pietiekami sarežģīto lomu pirmiestudējumā atveidoja divas aktrises – pirmizrādē Tija Banga, pēc tam pārmaiņus ar viņu – Lilija Ērika. Tā kā abu aktrišu personības bija ļoti atšķirīgas – tās bija divas dažādas Spīdolas.

Aleksis Mierlauks vēstulē Rainim rakstījis:

„Spīdola, kā Jūs viņu esat lugā raksturojuši, ir tik komplicēta būtne, tik grūta loma.. [..] īpaši pilnīga nav ne Tija, ne Ērika! Kas vienai kādā vietā iznāk labāk, ir otrai vājāk, bet smādēt un pelt jeb gaisos celt nevar ne vienas, ne otras. Majestātiskās, lepnās, pavēlošās vietas piedien ļoti labi Ērikai. [..] Tija Banga ir citāda Spīdola. Viņai iznāk labāki tās vietas: „Es esmu čūsku cilts, to neaizmirsti…” Viņai iznāk labāk tās vietas, kuras ir noslēpumainas, – ir vijīgāka, lokanāka – un mistiskāka zināmās vietās [..].” [17]

Spīdola - Tija Banga. Foto: autors nav zināms. RMM 19771

Spīdola – Tija Banga. Foto: autors nav zināms. RMM 19771

Vēlāk Jaunā Rīgas teātra skatītāji redzēja vēl trešo Spīdolu – Otīliju Mucenieci, kuru sākotnēji Rainis vēlējies kā šīs lomas atveidotāju. Teātra zinātnieks Kārlis Kundziņš norādījis, ka „Mucenieces atveidā spilgtāk izcēlās Spīdolas kaislā sievietiskā daba.” [18]

Biruta Skujeniece savukārt vairākkārt paudusi savu nepatiku pret Lilijas Ērikas izvēli Spīdolas lomā, uzsverot, ka Ērika esot pārāk augstprātīga un lomai nepiemērota, ar viņu esot grūti strādāt. Grāmatā „Jaunais Rīgas teātris 1908–1915” lasāmi aktrises vēstuļu fragmenti Rainim, kuros viņa nav slēpusi savus uzskatus:

„Es gluži pārsteigta par tādu kontrastu starp šīm abām Spīdolām. Tija būs Spīdola. Lilija Ērika var būt tikai Lilija Ērika. Tija ir ļoti strādājusi beidzamos mēnešus. Tija ir nopietnāka palikusi… ir ļoti pārvērtusies…” [19] Aleksis Mierlauks pat pārmetis aktrisei intrigu vērpšanu: Mierlauks: „Tas velnēns ir tik daudz strādājis, ar tādu mīlestību un nopietnību ķēries pie lomas iestudēšanas, ka vajadzētu no naida aklam būt, ja viņas labās īpašības negribētu atzīt.” [20]

Spīdola - Lilija Ērika. Foto: Mārtiņš Lapiņš. RMM 19773

Spīdola – Lilija Ērika. Foto: Mārtiņš Lapiņš. RMM 19773

Par to, ka ar Spīdolas lomas atveidotājas izvēli un tēlojumu gājis sarežģīti, liecina arī literatūrzinātnieka un folklorista Antona Birkerta iespaidi no pirmiestudējumu, kurus viņš detalizēti izklāstījis vēstulē lugas autoram: „Lāčplēsis atradis diezgan spēcīgu attēlotāju, bet bagāto Spīdolas lomu izmantot, liekas, nevarēs neviena no šīm māksliniecēm. Tai sievietei ir iekšā velns, un mūsu sievietēm tā velna dvēselē nav. [..] Galvenais trūkums tas, ka trūkst – demonisma līdzšinējos Spīdolas lomas attēlojumos. Neskatoties uz to, šī loma jau tagad ir vien no skaistākām uz mūsu skatuves un viena no grūtākām.” [21]

Raiņa "Uguns un nakts" Jaunajā Rīgas teātrī 1911. gadā. II cēliens. Spīdola un Kangars. Foto: Ansis Skariņš. RMM 19796

Raiņa “Uguns un nakts” Jaunajā Rīgas teātrī 1911. gadā. II cēliens. Spīdola un Kangars. Foto: Ansis Skariņš. RMM 19796

Pēc vairākām izrādēm Aleksis Mierlauks tomēr konstatējis, ka lielākai skatītāju daļai vairāk patikusi Lilija Ērika. Arī Rainis pēc fotogrāfijām, recenzijām un vēstulēm izvērtējis kā labāku Liliju Ēriku: „[..] kad no draudzīgas puses Aspazijai atsūtīja Jūsu ģīmetni, es šķitos atradis īstu tēlotāju Spīdolai [..].” [22]

Savukārt Birutas Skujenieces atveidotā Laimdota iemantoja skatītāju simpātijas un nedalītu atzinību par skatuves tēla sievišķīgo pievilcību, smalku un niansētu aktierspēli. Viņai bija izdevies radīt Raiņa gaišās varones tēlu, kāds bija radies, lugu lasot, tāpēc viņas izvēli neviens neuzdrošinājās apšaubīt. Laimdotas lomu atveidoja arī Mirdza Šmithena.

Laimdota - Biruta Skujeniece. Viņas vēstule Rainim. RMM 19931

Laimdota – Biruta Skujeniece. Fotogrāfijas otrā pusē viņas vēstule Rainim. Foto: autors nav zināms. RMM 19931

Laimdota - Mirdza Šmithena. Foto: Mārtiņš Lapiņš. RMM 2306

Laimdota – Mirdza Šmithena. Foto: Mārtiņš Lapiņš. RMM 2306

Aleksis Mierlauks pats atveidoja Kangara tēlu. „Mierlauka Kangars bija kāpināti ekspresīvs tēls, pilns nevaldāmas dziņas kaitēt, postīt, nodot, pilns neganta prieka, kad izdodas kaut ko sagandēt, verga dvēsele, kas nekautrējas sava zemnieciskuma, – ne dēmons,” tā Kārlis Kundziņš. [23]

Kangars - Aleksis Mierlauks. Foto: Mārtiņš Lapiņš. RMM 19926

Kangars – Aleksis Mierlauks. Foto: Mārtiņš Lapiņš. RMM 19926

Pēc pirmizrādes Jaunais Rīgas teātris divas nedēļas no vietas izrādīja tikai „Uguni un nakti”, sniedzot sešas izrādes nedēļā (svētdienā divas). Pēc tam visas izrādes bija izpirktas, lai arī pirmajām desmit izrādēm biļešu cena bija paaugstināta. Līdz sezonas beigā luga jau bija izrādīta 44 reizes. Izrādi brauca skatīties no visas Latvijas. 1914. gada 15. aprīlī notika „Uguns un nakts” simtā izrāde – pirmais tāds gadījums latviešu teātra vēsturē. To apstiprina arī rakstnieks Andrejs Upīts: „Sajūsma, ar kādu skatītāji uzņēma izrādi, ne pirms, ne pēc tam latviešu teātrī nav piedzīvota.” [24]

Raiņa "Uguns un nakts" Jaunajā Rīgas teātrī 1911. gadā. V cēliena skats. Foto: Ansis Skariņš. RMM 19800

Raiņa “Uguns un nakts” Jaunajā Rīgas teātrī 1911. gadā. V cēliena skats. Foto: Ansis Skariņš. RMM 19800

„Uguns un nakts” iestudējumu hronika Latvijas teātros:

1911. gada 26. janvārī Jaunajā Rīgas teātrī. Režisors – A. Mierlauks, dekorācijas – J. Kuga, komponists – N. Alunāns. Lāčplēsis – Ā. Kaktiņš (no 1913. gada – E. Smiļģis), Spīdola – T. Banga vai L. Ērika, vēlāk – O. Muceniece, Laimdota – B. Skujeniece, Kangars – A. Mierlauks.
1921. gada 23. aprīlī Dailes teātrī. Režisors – E. Smiļģis, secnogrāfs – J. Muncis, komponists – N. Alunāns. Lāčplēsis – E. Smiļģis, Spīdola – P. Baltābola vai I. Vēsmiņa, Laimdota – T. Banga vai E. Viesture vai L. Keplere, Kangars – J. Mārsietis vai A. Gulbis vai J. Plūme.
1928. gada 18. novembrī Jelgavas teātrī. Režisors – J. Kļava. Dekorācijas – A. Spertāls, kostīmu māksliniece – M. Spertāle. Lāčplēsis – J. Ozoliņš, Spīdola – E. Ezeriņa, Laimdota – T. Banga vai A. Ābele, Kangars – N. Krauklis.
1932. gada 18. novembrī Daugavpils Latviešu dramatiskajā teātrī. Režisors – J. Kļava, komponists – N. Alunāns. Lāčplēsis – V. Vītoliņš, Spīdola – A. Rozīte, Laimdota – M. Priedīte, Kangars – B. Priedītis.
1947. gada 24. janvārī J. Raiņa Latvijas PSR Valsts Akadēmiskais Dailes teātrī. Inscenētājs – E. Smiļģis, režisore – F. Ertnere, dekorācijas – O. Skulme, Ģ. Vilks, komponists – M. Zariņš. Lāčplēsis – A. Filipsons vai E. Zīle, vēlāk – R. Kreicums, Spīdola – L. Bērziņa vai A. Ābele, Laimdota – I. Laiva vai V. Lasmane, Kangars – L. Šmits vai A. Stubavs.
1958. gada 16. janvārī Liepājas teātrī. Režisors – N. Mūrnieks, I. Krenbergs, dekorācijas – A. Dzenis, O. Dūns, komponists – G. Ordelovskis. Lāčplēsis – J. Dzenītis, Spīdola – I. Mača, Laimdota – Z. Rūtiņa vai A. Gulbe, Kangars – V. Verners vai K. Locenieks.
1965. gada 11. septembrī J. Raiņa Latvijas PSR Valsts Akadēmiskais Dailes teātrī. Inscenētājs – P. Pētersons, režisore – F. Ertnere, dekorācijas – Ģ. Vilks, komponists – Ind. Kalniņš. Lāčplēsis – E. Pāvuls vai U. Pūcītis, Spīdola – D. Kuple vai Z. Stungure vai A. Kantāne, Laimdota – V. Artmane vai R. Roga vai I. Vazdika, Kangars – H. Liepiņš vai A. Bērziņš.
1977. gada 18. decembrī Liepājas teātrī. Režisors – O. Kroders, scenogrāfs – A. Kļaviņš. Lāčplēsis – K. Zušmanis, vēlāk – V. Čestnovs, Spīdola – I. Briķe, Laimdota – Dz. Klētniece vai Z. Rūtiņa, Kangars – V. Čestnovs vai J. Kuplais.
1985. gada 28. decembrī A. Upīša LPSR Valsts akadēmiskajā drāmas teātrī. Režisors – A. Jaunušans, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks – G. Zemgals, komponists – D. Apsītis, horeogrāfs – D. Kaprālis. Lāčplēsis – J. Lisners, Spīdola – A. Kairiša vai M. Feldmane, Laimdota – L. Cauka vai V. Kvēpa, Kangars – U. Dumpis vai J. Pļaviņš.
2015. gada 11. septembrī Latvijas Nacionālajā teātrī. Režisors – V. Kairišs, izrādes dramaturģija – I. Struka, scenogrāfs – R. Dzudzilo, kostīmu māksliniece – K. Dzudzilo, gaismu mākslinieks – O. Pauliņš, horeogrāfe – E. Lutce. Lāčplēsis – U. Anže, Spīdola – G. Zariņa, Laimdota – M. Doveika, Kangars – G. Grasbergs.

[1] Pelše R. Kas ir „Uguns un nakts”? Kritisks apcerējums ar zīmējumiem. Rīga: Izdevis Leimaņu Jānis, 1911, 3. lpp.
[2] Hausmanis V. Latviešu drāma. 20. gadsimta pirmā puse. Rīga: Zinātne, 2004, 207. lpp.
[3] Kundziņš K. Latviešu teātra vēsture II. No 20. gadsimta sākuma līdz 1940. gadam. Rīga: Liesma, 1972, 121. lpp.
[4] Birkerts A. J. Raiņa sarakstīšanās ar Jaunā Rīgas teātra darbiniekiem 1909–1911. Jaunais Rīgas teātris 1908–1915. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1958, 91. lpp.
[5] Kundziņš K. Latviešu teātra vēsture II, 114. lpp.
[6] Birkerts A. J. Raiņa sarakstīšanās ar Jaunā Rīgas teātra darbiniekiem 1909–1911, 91. lpp.
[7] Turpat, 97. lpp.
[8] Turpat, 108. lpp.
[9] Kundziņš K. Latviešu teātra vēsture II, 120. lpp.
[10] Skulme U. Atmiņas par Jaunā Rīgas teātra gleznotājiem. Jaunais Rīgas teātris 1908–1915. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1958, 77. lpp.
[11] Birkerts A. J. Raiņa sarakstīšanās ar Jaunā Rīgas teātra darbiniekiem 1909–1911, 92. lpp.
[12] Turpat, 92. lpp.
[13] Turpat, 93. lpp.
[14] Kundziņš K. Latviešu teātra vēsture II, 102. lpp.
[15] Kundziņš K. Latviešu teātra vēsture II, 122. lpp.
[16] Birkerts A. J. Raiņa sarakstīšanās ar Jaunā Rīgas teātra darbiniekiem 1909–1911, 109. lpp.
[17] Turpat, 107. lpp.
[18] Kundziņš K. Latviešu teātra vēsture II, 123. lpp.
[19] Birkerts A. J. Raiņa sarakstīšanās ar Jaunā Rīgas teātra darbiniekiem 1909–1911, 97. lpp.
[20] Turpat, 108. lpp.
[21] Turpat, 106. lpp.
[22] Turpat, 109. lpp.
[23] Kundziņš K. Latviešu teātra vēsture II, 123. lpp.
[24] Turpat, 124. lpp.

Izmantotā literatūra:

• Bērziņa L., Zeltiņa G. Latviešu teātra hronika 1909–1912. Rīga: Zinātne, 1988.
Jaunais Rīgas teātris 1908–1915. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1958.
• Hausmanis V. Latviešu drāma. 20. gadsimta pirmā puse. Rīga: Zinātne, 2004.
• Kundziņš K. Latviešu teātra vēsture II. No 20. gadsimta sākuma līdz 1940. gadam. Rīga: Liesma, 1972.
Latviešu padomju teātra vēsture. 1. sēj. 1940–1955. Rīga: Zinātne, 1973.
Latviešu padomju teātra vēsture. 2. sēj. 1956–1970. Rīga: Zinātne, 1974.
• Pelše R. Kas ir „Uguns un nakts”? Kritisks apcerējums ar zīmējumiem. Rīga: Izdevis Leimaņu Jānis, 1911.
• Radzobe S., Tišheizere E., Zeltiņa G. Latvijas teātris. 70. gadi. Rīga: Zinātne, 1993.
• Radzobe S., Tišheizere E., Zeltiņa G. Latvijas teātris. 80. gadi. Rīga: Zinātne, 1995.
• Sniedze E. Latviešu teātra hronika 1919–1940. Rīga: Zinātne, 2006.

Vēsturisko fotogrāfiju pārpublicēšana tikai ar Rakstniecības un mūzikas muzeja rakstisku atļauju.


loading