Caur Raiņa un Aspazijas attiecību līkločiem. Koncertuzvedums “Tur, kur gars ar garu jūtās satiekas”

Publicitātes foto

Jau piekto gadu pēc kārtas jūnija sākumā norisinās tradicionālais “Rīgas festivāls”, šoreiz kā vienu no galvenajiem akcentiem izceļot šā gada jubilārus – Raini un Aspaziju – īpašā koncertuzvedumā “Tur, kur gars ar garu jūtās satiekas”, turklāt skatītājus aicina doties uz Rainim tik mīļo Jūrmalu. Koncetuzvedums izskanēs 6. jūnijā Dzintaru koncertzālē.

Muzikāli literāro uzvedumu veido spožs mūsdienu Latvijas radošais tandēms – dzīvesbiedri režisore Rēzija Kalniņa un diriģents Ainars Rubiķis, piedaloties Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim, jauniešu korim “Kamēr…”, kā arī solistiem – Guntai Gelgotei (soprāns) un Daumantam Kalniņam (baritons), aktieriem – Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai un Artūram Skrastiņam.

Tieši abu dižgaru savstarpējās attiecības – sarakste, radošā partnerība, drāmas un lidojumi ir bijusi iedvesma režisorei Rēzijai Kalniņai, kura saka: “Gars – tā ir dvēsele, kaut kas nevielisks, bet jūtas jau ir viela!” Viņa veidojusi koncertuzvedumu divās daļās – pirmā no tām balstīta Raiņa un Aspazijas vēstulēs – sarakstē, kas ilgusi vairāk nekā 30 gadu. Savukārt otrajā daļā – abu dižgaru ideju drāmas. No Aspazijas “Sidraba škidrauta” līdz Raiņa “Jāzepam un viņa brāļiem”.

“Runājot par viņiem, mēs runājam par ikvienām attiecībām arī mūsdienās – starp vīrieti un sievieti, starp mīļotajiem. Man ir interesanti meklēt un risināt, kā abi dižgari ir bijuši tādi paši kā mēs, ka starp viņiem arī ir bijušas attiecību kolīzijas un arī mēs varam no viņiem kaut ko mācīties, ieraudzīt, saprast, varbūt arī izvērtēt,” Rēzija Kalniņa uzsver cilvēcisko faktoru, rēķinoties gan ar abu veikumu kultūrā un literatūrā, gan attiecību drāmas personiskajā dzīvē.

Mūziku koncertuzvedumam piemeklējis diriģents Ainārs Rubiķis. Raiņa un Aspazijas vēstulēs pausto papildinās skaņdarbi, kas iedvesmojusi abus dzejniekus – R. Šūmaņa “Sapņojums”, E. Grīga “Pērs Gints”, E. Dārziņa “Melanholiskais valsis”, H. Berlioza “Fausts” un “Rakoči maršs”, kā arī dziesmas, kurās otru mūžu radusi Raiņa un Aspazijas dzeja – E. Melngaiļa “Sīkie pirkstiņi”, J. Mediņa “Vasaras vakars”, J. Vītola “Mirdzas dziesma” un “Mēnestiņš meloja”, A. Kalniņa “Sapņu tālumā” un “Pastardiena”, R. Paula “Cik grūti” un I. Kalniņa “Pūt, vējiņi!”.

“Gatavojot uzvedumu, interesantākais posms bija pētījumi – kāda mūzika aizrāva Aspaziju un Raini, ko klausījās viņi. Aspazija pati jaunībā bija mācījusies spēlēt klavieres, un romantisma laikmeta komponisti – Šūmanis, Šopēns – bija viņas mūzika. Diemžēl, sākotnēji, līdzīgi kā ar vēstulēm, izvēle bija tik ļoti liela – grūti kaut ko svītrot ārā un pateikt kādam skaņdarbam nē,” par koncertuzveduma sagatavošanas procesu stāsta Ainārs Rubiķis.

Koncertuzveduma otrās daļas kulminācija būs Jura Karlsona jaundarbs “Jāzepa vīzijas”, kas ir sena komponista iecere, bet realizējusies īpaši šim koncertuzvedumam Raiņa un Aspazijas jubilejas gadā. Iedevsmu jaundarba radīšanai komponists guvis nesenā ceļojumā Ēģiptē, kur viņš izstaigājis tās takas, kuras varētu būt minis Jāzeps Raiņa “Jāzepā un viņa brāļos”.

Par “Jāzepa” tēmu Juris Karlsons domājis jau kopš 1981. gada, kad Dailes teātrī režisors Arnolds Liniņš veidoja savu ģeniālo “Jāzepa un viņa brāļu” iestudējumu.

“Vairāk nekā 30 gadus esmu staigājis ar ideju par šo skaņdarbu. Liktenis mani saveda kopā ar Rēziju Kalniņu un Ainaru Rubiķi. Piedāvājums rakstīt darbu īpaši šim koncertuzvedumam nāca no Rēzijas. Sapratu, ka nepieciešama dziļāka izpēte un ir jādodas Jāzepa pēdās. Man emocionāli vajadzēja sajust to, ko bija jutis viņš. Tā visa rezultātā tapa viena jauna partitūra – 20 minūtes garš skaņdarbs un ir piepildījies viens no maniem skaistākajiem sapņiem,” pauž Juris Karlsons.

Koncertuzvedums ir daļa no Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gada programmas “Pastāvēs, kas pārvērtīsies!”

Atgādinām, ka Rīgas festivāls šogad notiks no 30. maija līdz 20. jūnijam. Biļetes uz šo un citiem koncertiem nopērkamas “Biļešu paradīzes” kasēs. Vairāk par festivālu www.rigasfestivals.lv.


Komentē

loading