
Aspazijas dzejā parādās mītiskais Ikara tēls, dzejniece salīdzina savas jūtas ar Ikara ilgām lidot augstāk, aizmirstot par briesmām. Spārni simbolizē sapņus, dzīves enerģiju, vēlmi izlauzties no gūsta, nomācošajiem ikdienas spaidiem un pārvarēt pašu dabu. Ikara tēls ir apspēlēts neskaitāmos mākslas darbos, no tiem trīs reprodukcijas atrodas Aspazijas atklātņu kolekcijā.
ES NEGRIBU
Es negribu laisko mieru,
Ko vienā saujā var tverti
Es gribu abās rokās
Kā putnu dzīvi tvert.
Es gribu sev taisīt gultu
Visaugstākā kuģa mastā!
Es braukšu pretim vētrām
Un nepiestāšu krastā!
Kaut mani aplenktu, triektu
Viss zemo naidnieku bars,
Nemūžam nesaliektu
Man lepnos plecus to spars!
Kaut visu manu dvēsli
Tie ragandzirnavās maltu,
Kā Ikars, dzelmē gāzies,
Es vēlreiz spārnus sev kaltu.
Pat pēdējā kausā sev gribu
Pie rūgtuma saldmi maisīt:
Un, indi iekšā ieberot,
Ar rožu lapām to kaisīt.
Aspazija (no krājuma “Kaisītas rozes”)
Latviešu




Komentē
You must be logged in to post a comment.