
Publicitātes attēls
Cēsu vecajā alus brūzī 3. jūlijā tika atklāta Baltijas un Ziemeļeiropas laikmetīgās mākslas izstāde “Tālas noskaņas zilā vakarā”. Līdz ar izstādi atklāts arī ikgadējais Cēsu Mākslas festivāls. Izstādes kuratore ir Inga Šteimane, kura veidojusi arī Dubultu stacijā aplūkojamo izstādi “Man sirdī tīģer’s”.
“„Tālas noskaņas zilā vakarā” ir krāsains nosaukums, izstādes programma un reizē parole, kas norāda uz Raini – izcilu latviešu dzejnieku, valodas veidotāju, sociāldemokrātisku publicistu un politiķi,” raksta izstādes kuratore. Viņa uzsver, lai arī nosaukuma izvēle ir zināms reveranss Raiņa un viņa dzīvesbiedres, dzejnieces Aspazijas, gadam Latvijā, ko šogad plaši svin par godu abu simt piecdesmitgadei, izstādei ir savi patstāvīgi mērķi un tā neilustrē Raini.
Tomēr „Tālas noskaņas zilā vakarā” nav tikai skaista izlīdzēšanās ar skanīgiem vārdiem. Mūsdienu aktualitātes nosaukumu padara par konkrētu zīmi.
Izstādē piedalās Baltijas un Ziemeļvalstu mākslinieki Juga Barilaite (Lietuva), Tomass Bēlings (Vācija) Margreta H Blondala (Islande), Elīna Brotherusa (Somija/Francija), Merike Estna (Igaunija/Lielbritānija), Miķelis Fišers (Latvija), Ane Graffa (Norvēģija), Maija Hirvanena (Somija), Sofija Hultiena (Zviedrija), Stens Āre Sandbeks (Norvēģija), Bolatta Sīlis-Hīga (Dānija/Grenlande), Emīlija Škarnulite (Lietuva/Norvēģija), Marguss Tamms un Marta Stratskas (Igaunija), Arturs Virtmanis (Latvija/ASV).
Kā skaidro Inga Šteimane, visi izstādes mākslinieki ir “diskursu laikmeta spilgti pārstāvji – ar savu iniciatīvu pasaules traktējumā un pienesumu zināšanu veidošanā. Bez hermetizējošas vēlmes atrast galīgo vārdu krājumu.”
“Ar modernai mākslai gramatiski zīmīgā ready-made pielietojumu visdažādāko materiālu veidā. Ar savu individuālu naratīvu un formu. Šobrīd, kad gan reālpolitikā, gan teorētiskajās diskusijās atdzimst vēlme atgriezties pie ideoloģiskām doktrīnām un “pārskatāmības”, diskursu laikmets, kurš uzplauka astoņdesmitajos un it īpaši pēc 1989. gada ideoloģisko konfrontāciju sabrukuma, iegūst līdz šim nebijušu distancēšanās platformu – skatpunktu no iespējamās ideoloģizētās nākotnes,” pauž izstādes kuratore.
Viņa izstādes anotācijā raksta: “Diskursu laikmets ir daudz apšaubīts notikumu gaitā no “iekšpuses” – par rotaļāšanos ar “mazām” anekdotēm un privātām, nekonsekventām zināšanām, par nereprezentējamību un mainīgumu, par ireālu sakāpinātību, eksotiskumu un ironiju, par atteikšanos no skaistuma, prāta un klasiskas cilvēka dominances. Bez šaubām, diskursu “troksnis” un mainība, individuālo skatpunktu unikalitāte un pieredzes daudzveidība var mulsināt arī šajā izstādē. Taču starp diskursīvu (dez)orientāciju un jēgpilnu vidi ir tieša saikne, jo starp diskursīvo un moderni sociālo var likt vienlīdzības zīmi. Ar piebildi – ja vide spēj atražot diskursu daudzveidību, spēj to tolerēt, spēj ģenerēt individuālas zināšanas un iniciatīvas, kas nenomāc un neapdraud pašu vidi (nav iemesla nodalīt mākslu atsevišķi, ārpus kopējās vides).
Bet, ja nespēj? Tad rodas jautājums par vidi, tās mentalitāti un diskursīvo pieredžu kvalitāti – vai daudzveidība bijusi vien ideoloģiskas retorikas transformācija, sinonīms pārticībai, izvēles brīvība patērnieciski šaurā atskaites sistēmā vai mediju radīts mīts?
Kāda ir bijusi daudzveidības ģeogrāfija un topogrāfija? Vai daudzveidība un tolerance nolobās kā veca krāsa, zem “priecīgā” un “draudzīgā” slāņa atsedzot dzelžaini drūmu, nekomunicējošu struktūru.
Mākslas pasaulē diskursīvā pieredze ir noritējusi kaislīgi un visaptveroši. Lai gan tik daudz kas darīts kopš modernās mākslas sākumiem, pēdējos divdesmit, trīsdesmit gados uz spēles atkal ir likts viss – sākot ar mākslas fiksēto nozīmju denaturalizāciju, identitātes denaturalizāciju (kas māksla var būt?) un beidzot ar vispārēju dematerializāciju, “palaišanu vējā” (kā to burtiskā nozīmē demonstrēja laikmetīgās kultūras un mākslas barometrizstāde “Documenta 13” (2012), savu ekspozīciju sākot ar Kaja Althofa (Kai Althoff) atteikuma vēstuli piedalīties izstādē, jo “dzīve” ir svarīgāka, un Raiena Gendera (Ryan Gander) instalēto caurvēju tukšā telpā). Diskursīvā pieredze bijusi jēgpilna un ar atziņām – to rāda mākslas prakse. Tāpēc mākslas pasaule – piemēram, šī izstāde – jūtīgi reaģē uz ideoloģisko doktrīnu injekcijām medijos, kultūrpolitikā, attīstības vīzijās. Oficiālas diskusijas, kas prāto par vēl nenotikušas vēstures veidošanu, un atziņas par vispārēju sižetu jeb meta-naratīvu nepieciešamību ir signāli, ka vara ilgojas pēc ideoloģijas un “drošības”.
Uz mirkli iedomāsimies, kā notiktu vēstures veidošanas process, kas pieprasītu naturalizāciju visām diskursīvajām tiesībām un brīvībām šajā izstādē – Artura Virtmaņa un Tomasa Bēlinga faustiskajai melanholijai, Anes Grafas un Stena Āres Sandbeka hibrīdiem, Miķeļa Fišera un Jurgas Barilaites konspiratīvajai publicistikai, Maijas Hirvanenas, Margusa Tamma un Bolatas Sīlis-Hīgas nenoteiktajām, fragmentētajām apsūdzībām, Margrētas Blondalas un Merikes Estnas neliterārajām (vernakulārajām) skatuvēm, Elīnas Broterusas un Emīlijas Škarnulītes liriskajiem dēmoniem, Sofijas Hultenas empātiskajam anarhismam.
Kā izskatītos šāda ‘naturalizācija’? Visticamāk, traģikomiski nesmalkjūtīgi. „Tas vēl ir sava veida pirmatnējais komunisms jeb barbarība”, tā Rainis aprakstījis mūsu ļaudis, kas „neietura un neatzīst robežas personai” vēstulē Birutai Skujeniecei pirms simt gadiem (1913).
Rainis šajā vēstulē sapņo, ka „būs reiz smalka sirsnība, un būs reiz laba patpersona, kura nenoslēgsies pret citiem, kam vajga dvēseles palīdzības un kopības, būs tik laba un stipra sirds, ka viņu ne smagākiem zābakiem nespēs samīt. Varbūt pat būs reiz tā, ka nenēsās vairs nemaz smagus zābakus, – bet uz to cerības ir daudz vēlākas.
Lai kā padomju laiki konstruēja Raiņa sociālistiskās pārliecības skarbumu un zinātnisko materiālismu, viņa ideālisms bija smalkāks un nemateriālāks par proletariāta diktatūru. Tas sasaucas ar laikmetīgās mākslas ‘līdzsvara’ un ‘bezsvara’ meklējumiem visdažādākajos veidos mūsdienās.”
Izstāde Cēsu alus brūzī apskatāma līdz 9. augustam. Izstādes norises vieta atrodas Lenču iela 9/11, Cēsis. Plašāk par Cēsu mākslas festivāla notikumiem – www.cesufestivals.lv.
Latviešu
English 





Komentē
You must be logged in to post a comment.