Raiņa mazāk zināmais darbs – „Kastaņola”

A.Prande-Castagnola_1928

Kastaņola. A. Prandes ilustrācija no 1928. gada grāmatas “Kastaņola” pirmizdevuma.

1927. gada 7. augustā Rainis kopā ar mākslinieku Albertu Prandi devās savā pēdējā braucienā uz Šveici – Kastaņolā viņš strādāja pie atmiņu grāmatas. Alberts Prande veidoja ilustrācijas grāmatai, kura iznāca 1928. gadā Anša Gulbja apgādā.

Atmiņu grāmata ir biogrāfisks un kultūrvēsturisks avots par Raiņa un Aspazijas Šveicē pavadītajiem gadiem (1906—1914). Trimdas periods Kastaņolā dzejniekam bijis nozīmīgs. Literatūrzinātniece Gundega Grīnuma raksta: „Tieši Kastaņolā, gan dvēseliski, gan fiziski atspirdzis no 1905. gada traģiskajiem pārdzīvojumiem, Rainis beidzot pilnībā bija atradis sevi kā mākslinieku un vēstures filozofu. Tieši savā otrajā dzimtenē, atstatu no pasaulīgās burzmas un līdzcilvēku intrigām, viņš bija piedzīvojis savu radošo spēku pilnbriedu jeb „augsti”, kad šķita – nav tādu māksliniecisku mērķu vai uzdevumu, kuru īstenošanai viņam trūktu talanta, gribas un profesionālo prasmju.” [1]

Rainis un Aspazija Kastaņolā. Foto no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma. Autors nezināms.

Rainis un Aspazija Kastaņolā 1907. gadā. Foto no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma. Autors nezināms.

Kā norāda Gundega Grīnuma – grāmata ir arī trimdinieka Raiņa pateicība zemei un tautai, kas viņam deva drošu politisku patvērumu un vienlaikus kļuva arī par otru dzimteni.

Atkal tevi redzēt, skaistā Kastaņola! pēc gariem gadiem skatīties tavās zilās debesīs, tavos zaļos ezeros un tumšās cipresēs; dzīvot saulē un aizmirst, ka ir zemes un dzīve bez saules! [2]

Lai arī atmiņu grāmata iznāca tikai 1928. gadā, tās radoša iecere Rainim bijusi jau senāk, kopš Pirmā pasaules kara Rainis vēlējies atstāt veltījumu savai otrai dzimtenei – „skaistajai sinjorai” Kastaņolai.

Kastaņola uzrāpusies uz klints raga kādus piecdesmit metrus augstāk par Luganu, kura arī pāri jūras līmenim ir jau 276 metru. Kā kapriciozai meitenei šai signorai paticies palēkāt un kāpelēt pa stāvām klintīm, kad tik tās skaistas. Es gan Kastaņolu nekad nebūtu nosaucis par signoru — kundzi, bet par signorinu — jaunkundzi. Kā viņa. meklējusi vispārdrošākās situācijas un laimīgi visām tikusi pāri ar eleganci un straujumu! [3]

Skats uz Lugānu no Fulminjano pakalna. A. Prandes ilustrācija no 1928. gada „Kastaņola” izdevuma. RMM 297817

Skats uz Lugānu no Fulminjano pakalna. A. Prandes ilustrācija no 1928. gada „Kastaņola” pirmizdevuma. RMM 297817

Konkrēts grāmatas ieceres dzimšanas brīdis gan nav zināms, taču kāds dokuments Raiņa arhīvā norāda, ka iecerētais projekts piezīmēs fiksēts jau 1917. gadā; vēlāk – 1923. gadā – Rainis pie ieceres atgriežas, ieskicējot projekta tematisko un žanrisko profilu savā dienasgrāmatā. Taču šīm piezīmēm, kā norāda Gundega Grīnuma, trūkst konkrētības, tāpēc tās vairāk jāuztver kā Raiņa pašiedvesmas akts. Arī 1924. gada dienasgrāmatas ieraksti liecina par Raiņa apņēmību izdot grāmatu, tomēr dzejnieku šķietami mākušas šaubas, vai tas šoreiz iespējams vien ar literāriem līdzekļiem – darbam par Kastaņolu noteikti jābūt ilustrētam.

Par grāmatas mākslinieku jau 1925. gadā Rainis izraudzījās mākslinieku Albertu Prandi, ar kuru dzejnieks bija pazīstams jau no 1923. gada. Prande iepriekš bija arī ilustrators Raiņa kopotajiem rakstiem „Dzīve un darbi”. Taču līdz grāmatas tapšanai bija jāgaida vēl divi gadi, līdz laikam, kad Rainis, pildīdams Latvijas Republikas izglītības ministra pienākumus, veselības uzlabošanas nolūkā plānoja doties atvaļinājumā uz Austriju, lai šai laikā pabeigtu lugu „Mīla stiprāka par nāvi”. Tomēr viņa plāni mainījās, un tā – 1927. gada 7. augustā – dzejnieks kopā ar mākslinieku Albertu Prandi devās uz Šveici ar ieceri uzrakstīt par emigrācijā pavadīto gadu dzīvesvietām – Lugāno un Kastaņolu.

Bet kur paliek Austrija? Kur Gasteina ar radioaktīviem avotiem? Kur veselība? – Latviešiem ir veci vārdi: veselība nau zaķis. Un atpūta? Atpūta ir darba pārmaiņa, – še būs man darbu pārmaiņa. [..]

Tātad uz Kastaņolu!

Un beigās vēl viena atzīšanās: ja es nebūtu tagad šo gadījumu satvēris, kā romieši tvēra savu Fortūnu, gadījiena dievi, aiz matu kušķa, – tad es gan nekad nebūtu uzrakstījis savas atmiņas par Kastaņolu un nebūtu tā sācis – kaut no vidus – rakstīt savu biogrāfiju, kura sen jau gaida mani kā biedinošs pienākums. [4]

11. augustā abi ieradās Kastaņolā, apmezdamies iepriekšējā dzīvesvietā – par viesnīcu pārveidotajā vēsturiskajā Karlo Kataneo namā (tagad – „Ristrante Taddei”). Rainis izvadāja savu ceļabiedru un iecerētās grāmatas ilustratoru gleznotāju Albertu Prandi pa senajām vietām un viesnīcas balkonā rakstīja „Kastaņolu”.

Rainis raksta atmiņu grāmatu uz Karlo Kataneo nama balkona Kataņolā.

Rainis raksta atmiņu grāmatu uz Karlo Kataneo nama balkona Kataņolā. A. Prandes ilustrācija no 1928. gada „Kastaņola” pirmizdevuma. RMM 297817

Darbam pie grāmatas punkts bija jāpieliek 31. augustā, un jau 5. septembrī Rainis atgriezās Rīgā. Savukārt Alberts Prande līdzi bija atvedis prāvu studiju un skiču mapi un atzinies: „Kastaņola un tās apkārtne gleznotājam esot „tiešām īsta paradīze” [..].” [5]

Melīde un Lugānas ezers. A. Prandes ilustrācija no 1928. gada „Kastaņola” pirmizdevuma. RMM 297817

Melīde un Lugānas ezers. A. Prandes ilustrācija no 1928. gada „Kastaņola” pirmizdevuma. RMM 297817

Līdztekus prozas tekstam Rainis „Kastaņolā” ievijis daudzus dzejoļus un atdzejojumus, kā arī atsevišķas nodaļas grāmatā ir Aspazijas sarakstītas. Savukārt nodaļā „Uz zilo krastu” aprakstīti ceļojuma iespaidi no 1926. gada 16. marta līdz 6. maijam, Rainim ceļojojot pa Šveici (Cīrihi, Lugānu, Kastaņolu), Franciju (Mentonu, Marseļu, Parīzi), Monako, Beļģiju (Briseli u. c. lielākām pilsētām).

Grāmatu ievada divi veltījumi – „Šī grāmata pieder ASPAZIJAI kā maza piemiņa par kopā pavadīto dzīvi”, otrs – dzejolis, kas adresēts Kastaņolai.

Tālā zeme, mīļā tauta,
Devi otru dzimtu zemi
Manim, tevī nedzimušam.

Mani mana dzimtā zeme
Prom no sevis izraidīja, —
Tu man devi patvērumu.

Tu man vairāk laba devi:
Mācīji ar jaunu mīlu
Mīlēt pirmo dzimto zemi.

Vai vēl vairāk laba dosi?
Mīlēt trešu dzimtu zemi:
Jaunu dzīvi — atdzimteni. [6]

Tā laika kritikas vērtējums par Raiņa atmiņu grāmata nav bijis vienprātīgs, akcentēti Raiņa kā prozaiķa trūkumi, kā lielākā darba vērtība tiek izcelts biogrāfiskais un kultūrvēsturiskais materiāls, kā arī Alberta Prandes ilustrācijas.

Alberts_Prande_Lamones kalni_Kastanola_1928

Lamones kalni. A. Prandes ilustrācija no 1928. gada „Kastaņola” pirmizdevuma. RMM 297817

Gundegas Grīnumas vērtējums mūsdienās ir šāds: „[..] neraugoties uz Raiņa atmiņu grāmatas mākslinieciskajām nepilnībām, tā joprojām ir neaizstājams izziņas avots (šī vārda visplašākajā nozīmē) par radoši produktīvāko posmu dzejnieka biogrāfijā un otrās dzimtenes vietu un nozīmi viņa garīgajā evolūcijā. Tajā pašā laikā „Kastaņola” laikam gan ir viens no 21. gadsimta lasošajam latvietim vismazāk pazīstamajiem Raiņa darbiem.” [7]

Atsevišķā izdevumā „Kastaņola” iznāca 1928. gadā Anša Gulbja apgādā, otru reizi tā izdota 2011. gadā – literatūrzinātnieces Gundegas Grīnumas zinātniskajā redakcijā, papildināta ar komentāriem un pielikumiem. Šajā izdevumā Raiņa tekstu papildina arī materiāls kultūras tūristiem – maršruta shēmas, kurās norādītas svarīgākās Raiņa un Aspazijas trimdas vietas.

Rainis "Kastaņola" 1928. gada un 2011. gada izdevums.

Rainis “Kastaņola” 1928. gada un 2011. gada izdevums.

Jāpiebilst, ka trīs reizes „Kastaņola” iekļauta arī Raiņa kopoto rakstu izdevumos – nepilns teksts ar cenzūras īsinājumiem publicēts Raiņa Kopotu rakstu (1947–1951) 14. sējumā (1951). Pilnībā darbs iespiests Kopotu rakstu zinātniskā izdevuma trīsdesmit sējumos (1976–1985) 17. sējumā (1983). 1965. gadā “Kastaņola” iznākusi arī trimdā – Zviedrijā, Jāņa Abuča apgādā „Ziemeļblāzma” publicētajos Raiņa Rakstos (1952–1965).

[1] Grīnuma G. Priekšvārds. Rainis J. Kastaņola. Rīga: Atēna, 2011, 9. lpp.
[2] Rainis J. Kastaņola. Rīga: Atēna, 2011, 39. lpp.
[3] Turpat, 69. lpp.
[4] Turpat, 42. lpp.
[5] Grīnuma G. Priekšvārds, 24. lpp.
[6] Rainis J. Kastaņola, 35. lpp.
[7] Grīnuma G. Priekšvārds, 27. lpp.

Plašāk par Raiņa „Kastaņola” sacerēšanas gaitu sk.: Rainis J. Kastaņola. Rīga: Atēna, 2011; Rainis J. Kopoti raksti. 17. sēj. Rīga: Zinātne, 1983.

Pilns grāmatas teksts digitāli pieejams šeit!


loading