• Aspazija. Portrets. 1894. g. Foto: Emanueps Egerts (E. Eggert), Rīgā. Pirmoreiz publicēts "Saimnieču un zelteņu kalendārā" 1894. g. RTMM 55141. Aspazija – dzejniece

    Aspazija. Portrets. 1894. g. Foto: Emanueps Egerts (E. Eggert), Rīgā. Pirmoreiz publicēts “Saimnieču un zelteņu kalendārā” 1894. g. RTMM 55141.

    Dzimusi Elza Rozenberga, precējusies Pliekšāne; 1865. gada 16. martā Zaļenieku pagasta Daukšās. Aspazija dzimusi saimnieka ģimenē. Mācās Zaļāsmuižas pagastskolā, Jelgavas Dorotejas meiteņu skolā un Trīsvienības sieviešu ģimnāzijā (1874-1884), no kuras īsi pirms beigšanas izstājusies.

    RTMM_129744-Aspazija

    Aspazija (1. rindā pirmā no kreisās) kopā ar citām meitenēm Jelgavas ģimnāzijas laikā – ap 1880. g. Grupas attēls. Foto: autors nezināms. RTMM 129744.

    RTMM_79318-Aspazija

    Aspazija savā iesvētību dienā ar grāmatu rokās. 1881. g. Mārtiņa Lapiņa fotoreprodukcija. RTMM 79318.

    Piedalījusies Jelgavas pašdarbnieku iestudējumā V. Šekspīra „Venēcijas tirgotāja” izrādē 1884. gada 30. augustā. Par šo izrādi ar pseidonīmu Kalnu Elza publicēts Aspazijas pirmais raksts laikrakstā „Baltijas Vēstnesis” 1884. gada 13./25. augustā. Vecāku spiesta, Aspazija 1886. gada 15. jūnijā apprecējās ar Maksi Vilhelmu Valteru, kas, kļuvis Daukšu īpašnieks, saimniecību izputināja un aizbēga uz Ameriku (laulība šķirta 1897. gada februārī). Aspazija kopā ar vecākiem un tuviniekiem pārcēlās uz Jelgavu, kur strādāja dažādus darbus. 1887. gada 24. decembrī „Dienas Lapas” feļetona pielikumā Nr. 296 publicēts pirmais dzejolis „Jaunā gadā”, kuru parakstījusi ar pseidonīmu Aspazija. 1888. gadā Aspazija iesniedza Rīgas Latviešu biedrības lugu konkursā drāmu „Atriebēja” un ieguva pirmo vietu, bet cenzūra neatļāva lugu izrādīt. Drāmas pamatā konflikts starp latviešu zemniekiem un viņu apspiedējiem. Mākslinieciski luga bija neizstrādāta, bet tajā spēcīgi izskan brīvības cildinājums un naids pret despotiju.

    No 1891. līdz 1893. gadam Aspazija strādāja par mājskolotāju Jaunsvirlaukas Ķiplokos un Pociema Ķaukuļos, no 1892. līdz 1893. gadam arī Dreiliņu muižā (tagadējā Pāles pagastā) par tās pārvaldnieka Rikveiļa meitu mājskolotāju. Šajā laikā viņa sarakstīja lugas „Vaidelote”, „Zaudētās tiesības” un poēmu „Saules meita”. 1893. gada oktobrī Aspazija sāka strādāt Rīgas Latviešu teātrī. Ievērību guva viņas prologs Rīgas Latviešu biedrības 25 gadu jubilejas sarīkojumam.

    1894. gada janvārī Rīgas Latviešu teātrī izrādīja Aspazijas lugu „Vaidelote”, kurā mitoloģisko likumību vidē attēlota sievietes sacelšanās pret aizspriedumiem un dogmām, cīņa par tiesībām veidot savu dzīvi saskaņā ar jūtām. 1894. gada aprīlī tika iestudēta luga „Zaudētās tiesības”, kurā attēlots, kā sieviete valdošās divkosīgās morāles dēļ aiziet bojā. Latviešu sabiedrībai tā bija neparasta problēma, izcēlās polemika, tika izteikti pretēji viedokļi par sieviešu emancipāciju un tiesībām. Polemika veidoja robežšķirtni starp konservatīvajām un radikālajām aprindām, ko pārstāvēja Jaunā strāva un laikraksts „Dienas Lapa”. Aspazija iepazinās ar šī laikraksta redaktoru Jāni Raini (Jāni Pliekšānu), kas būtiski ietekmēja Aspazijas sabiedrisko uzskatu attīstību un pāriešanu jaunstrāvnieku pusē.

    1895. gadā Aspazija no Rīgas Latviešu teātra aizgāja un piedalījās jaunstrāvnieku sabiedriskajā darbībā. Jaunstrāvnieku uzskatus par literatūras galveno uzdevumu – sabiedrības attīstības ietekmēšanu Aspazija izsacīja dzejā, polemizējot ar Rūdolfu Blaumani („Dienas Lapa” 1895). 1895. gadā izrādītas Aspazijas lugas „Neaizsniegts mērķis” un „Ragana”, kurās aizstāvēti sievietes patstāvības centieni un maksimāli sakāpināts protests pret apspiestību. Galvenokārt Jaunās strāvas laikā sarakstītie dzejoļi sakopoti krājumā „Sarkanās puķes”, kuru izdošanu cenzūra parakstījusi 1895. gadā (krājums iznācis 1897). Krājumā kaismīga jūsma un pacilātība izpaužas motīvos par pagātnes važu saraušanu, kā arī par nākotnes lielumu un indivīda brīvību. Dzejiski izteiktie programmatiskie aicinājumi sasaucās ar 90. gadu sabiedrības jaunajām noskaņām. Šī posma lugās un dzejā Aspazija laikmeta centienu ietekmē izcēlusi sievietes kā personības pašvērtību.

    1896. gada nogalē Aspazija kopā ar Raini aizbrauca uz Vāciju un apmetās Šarlotenburgā (Berlīnē). Bet 1897. gada sākumā sakarā ar Raiņa vecākās māsas nāvi viņi atgriezās Jelgavā. 1897. gada martā, kad Rainis dabūja jurista darbu Panevēžā, uz turieni pārcēlās arī Aspazija. Drīz pēc tam sākās jaunstrāvnieku aresti un apcietināja arī Raini. 1897. gada decembrī Aspazija ar Raini salaulājās un laiku pa laikam dzīvoja pie Raiņa trimdā Pleskavā un Slobodskā (1898–1903), kā arī Rīgā, kur strādāja laikraksta „Dienas Lapa” redakcijā. 1901. gadā periodikā tika publicēta drāma „Zeltīte”.

    RTMM_55140-Aspazija

    Aspazija. 1903. g. Foto: Osvalds Lange, Jelgavā (Mitau). RTMM 55140.

    1904. gadā iznāca Aspazijas dzejoļu krājums „Dvēseles krēsla” – tajā pārsvarā ir rezignācijas un skumjas izjūtas. Jauns pacēlums Aspazijas jaunradē ap Piektā gada revolūcijas laiku ir saistīts ar lugu „Sidraba šķidrauts” (1905), tās iestudējumu Jaunajā latviešu teātrī. Lugas darbība gan saistīta ar romantisko pagātni un galvenās varones individuālu likteni, bet konflikta risinājums un izteiktie aicinājumi saskanēja ar sabiedrības revolucionārajiem centieniem.

    1905. gada decembrī Aspazija kopā ar Raini devās trimdā uz Šveici un apmetās Kastanjolā pie Lugāno.

    Ar dzejoļu krājumiem „Saulains stūrītis” (1910) un „Ziedu klēpis” (1911), kuros atainotas bērnības un jaunības dienu izjūtas, aizsākta liriska autobiogrāfiska triloģija. 1913. gadā Aspazija polemizēja ar Andreju Upīti par Jāņa Jansona-Brauna referāta „Domas par jaunlaiku literatūru” (1893) nozīmi latviešu literatūras attīstībā. Aspazija (faktiski Rainis) vērsās pret minētā referāta pārmērīgu cildināšanu.

    RTMM_133974-Aspazija

    Aspazija 1913. g. Cīrihē. Foto: C. Ruf, Cīrihē. RTMM 133974.

    1920. gada aprīlī Aspazija kopā ar Raini atgriezās Latvijā un aktīvi iekļāvās sabiedrības politiskajās norisēs. 1920. gadā Aspaziju ievēlēja Satversmes sapulcē. Savās runās viņa uzsvēra demokrātijas un kultūras nozīmi valsts pastāvēšanā. Arī Aspazijas jaunrade kļuva aktīvāka.

    RTMM_138433-Aspazija

    Aspazija stāv pie J. Siliņa gleznas “Rainis”. Savā jubilejā 1928. g. 17. martā Baznīcas ielas dzīvoklī, ar sadāvinātiem ziediem. Foto: Eduards Rihards Kraucs. RTMM 138433.

    Dzejoļu krājumā „Izplesti spārni” (1920) sakopoti agrāk sarakstīti dzejoļi. Tā pamatnoskaņu veido pagātnes cīņu retrospektīvs skatījums, saglabājot nemieru un trauksmi. 1923. gadā iznāca krājums „Raganu nakts”, kas ir autobiogrāfiskās triloģijas trešā daļa. Vēlākos gados izdoti krājumi „Trejkrāsaina saule” (1926), „Asteru laikā” (1928) un „Dvēseles ceļojums” (1933). 1936. gadā publicēta krājuma „Kaisītās rozes” pirmā nodaļa „Ģēnija aicinājums”, kas veltīta Kārlim Ulmanim. Nodaļā ievietoti patriotiski, himniski dzejoļi, kuros cildināta tautas vienotība, brīvība un apliecināta ticība mūžībai. Pēdējais Aspazijas dzejoļu krājums – „Zem vakara zvaigznes” (1942) un izlase „Mēnessdārzs” (1943).

    Aspazija arī sarakstījusi lugas: „Aspazija” (1923) – tās darbības vieta un laiks saistīts ar Senās Grieķijas valdnieka Perikla laikmetu, galvenā varone Senhellādas Aspazija; „Boass un Rute” (1925) – pēc Bībeles stāstiem veidota luga, kas veltīta mīlestības cildinājumam; lugā „Torņa cēlējs” (1927) izmantota teika par baznīcu, ko var uzcelt tad, ja tajā iemūrē dzīvu jaunavu; lugas „Zalša līgava” (1928) pamatā ir teika par Zalti, kas uz savu zemūdens valsti aizved jaunavu; luga „Jānis Ziemelis” (periodikā 1931) veltīta pāragri mirušā Jāņa Ziemeļnieka dzīvei; luga „Pūcesspieģelis” (periodikā un teātrī 1932) veidota pēc flāmu teiku un Š. de Kostēra grāmatas motīviem; „Velna nauda” (1933) – komēdija par naudas izšķirošo lomu cilvēka liktenī garīgo vērtību ziņā degradētā sabiedrībā. Aspazijas dramaturģijas talanta spēks izpaudās vēstures un teiku vielas izmantošanā un dzejas valodā.

    Jau jaunībā Aspazija rakstīja arī prozas darbus. Romānā „Rudens lakstīgala” (žurnālā „Atpūta” 1933) tēlots Jaunās strāvas laiks un kā prototipi izmantoti sabiedrībā pazīstami darbinieki. Aspazijas autobiogrāfiskie darbi: „No atzīšanas koka” (1919), „Zila debess” (1924), „Zelta mākoņi” (1928), kā arī apcerējums „Mana dzīve” (ievadi kopotu rakstu „Mana dzīve un darbi” 1.-6. sēj., 1931-1940). Aspazija tulkojusi H. Senkeviča romānu „Kurp eji?” (1899), R. Hamerlinga darbu „Aspazija” (periodikā 1900), kopā ar Raini – J. V. Gētes darbus (Raksti, 1-7. sēj., 1903-1904).

    Aspazijai piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis un Tēvzemes balva (1939).

    RTMM_139051-Aspazija

    Aspazija savas mājas verandā Dubultos 1943. g. 16. maijā. Foto: autors nezināms. RTMM 139051.

    Savu literāro darbību Aspazija turpināja līdz mūža galam. Aspazija mira 1943. gada 5. novembrī un apbedīta Rīgā Raiņa kapos.

     Sk. Knope E. Aspazija. Latviešu rakstniecība biogrāfijāsRīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2003, 41.-42.lpp.

    Foto no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma. Fotogrāfiju pārpublicēšana tikai ar muzeja rakstisku atļauju.

  • Aspazija un viņas vārds

    Kā lietvārdiem un vietniekvārdiem, tā arī cilvēku vārdiem ir savas denonatīvās un konotīvās nozīmes. Pirmās pasaka faktus: Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, dzimusi 16. martā, 1865. gadā Daukšu mājās, Zemgalē, Latvijā utt. Bet māte saīsina vārdu rindu un sauc savu meitu: Elza; sabiedrībā viņu pazīst kā Daukšu Elza, un ar tādu vārdu viņa dzīvo līdz 1880. gada beigām. Par Elzu, Elziņu viņu uzrunā intīmākie radi un draugi. Vēlāk Rainis viņai dod siltāku vārdu: Iniņa. Bet tautā viņa ir un paliek Aspazija. 1943. gada 5. novembrī nomirst Aspazija un ar viņu vesels Latvijas laikmeta simbols: kas piedzima atmodas sākumā, bērnību pavadīja atmodas un brīvības agro staru gaismā, sasniedza savu zenīti 1905. gada revolūcijas laikā, aizgāja trimdā, atgriezās un dzīvoja brīvā, neatkarīgā Latvijā, un mira, kad Latvija zaudēja brīvību – vācu okupācijas laikā. Viņas bēres kļūst par okupētās Latvijas svētkiem, kur skan pēdējās patriotiskās runas, plīvo sarkanbaltsarkanais karogs, dzied Dievs, svētī Latviju. Un tad beigas. Iesākas cita ēra.

    Sk.: Stahnke Astrida. Aspazija un viņas vārds. Grām.: Grīnuma Gundega, Viese Saulcerīte, Auziņa Irēna (sast.). Raiņa un Aspazijas gadagrāmata 1994. gadam. Rīga: Raiņa un Aspazijas fonds, 1993, 16.–20. lpp.